Kā parasti, vai nu sakrīt apstākļi, vai rodas liela nepieciešamība. Manā gadījumā sakrita apstākļi. Pēc ilgām pārdomām vasarā pieteicos ivrita gramatikas kursam internetā (kurss it kā labs, sistemātisks, tomēr, izskatās, ir vēl izstrādes procesā, kas mācības padara nevienmērīgas, tāpēc nereklamēšu).
Vienubrīd, lai kaut kā atkal iedabūtu sevi ivrita valodas plūsmā, atsāku skatīties seriālu “Štisels” – ar subtitriem angļu valodā. (Kaut kad mēģināju ar subtitriem ivritā, bet man gāja ļoti, ļoti lēni, jo gandrīz katru vārdu meklēju vārdnīcā). Milzu ātrumā visu noskatījos. Tad ķēros pie nākamā – “Labais policists”. Tas man nepatika tik ļoti kā “Štisels”, taču izteicienu ziņā vērtīgs. Domāju, pēc kāda brīža varētu kādu no tiem skatīties atkal, šoreiz ar subtitriem ivritā.
Seriāli samotivēja mani atkal ķerties pie vārdiņu mācīšanās. Atcerējos, ka kādreiz kāds mans kursabiedrs stāstīja par lietotni “Drops”; paskatījos un secināju, ka varētu pamēģināt. Esmu abonējusi uz kādu laiku. Šo to palīdz iemācīties (vai atkārtot), taču trūkums ir tas, ka vārdi lielākoties tiek mācīti atsevišķi, ne teikumos vai izteicienos. Arī runāšanas iespēja, protams, jāmeklē kur citur.
Pamēģināju arī “Duolingo” – tā ir vēl viena lietotne, ar kuras palīdzību var palielināt vārdu krājumu. Tajā ir mazliet labāk ar teikumiem un frāzēm – gan jāatpazīst, gan jāraksta pašam, t.i., jātulko. Konteksta gan nav, bet tāpat labāk, ja vārdi nav tikai atsevišķi. Jāpiezīmē, ka “Duolingo” izraisa atkarību – vismaz man: tā ir uzbūvēta kā spēle, kur var iegūt vai zaudēt sirdis (iespēju spēlēt), dimantus (“maksāšanas” iespēju) vai pieredzes punktus (iespēju virzīties uz augstākiem sasniegumu līmeņiem).
Nu jau divas nedēļas vismaz pusstundu dienā pavadu šajās lietotnēs. Iepriekš – vienmēr laika trūkuma apstākļos – mēģināju atrast veidus, kā vismaz 5 minūtes dienā nodarboties ar ivritu (piemēram, klausījos dziesmas jūtūbē, liku fotogrāfijas instagramā ar parakstu ivritā), tomēr nespēju pārāk ilgi noturēties. “Spēļu” metode pagaidām strādājusi visilgāk.
Šogad izmēģināju instagramu, un esmu atklājusi daudz interesanta saistībā ar ivritu un svešvalodu mācīšanos. Man parasti nepatīk tā sauktie izaicinājumi, tomēr vienu tieši tagad īstenoju – gan ne publiski (t.i., neatskaitos ar bildēm vai video), bet savā nodabā. Katru dienu filmēju mazu video – 30 sekundes vai minūti garu -, kurā runāju par kādu tēmu ivritā. Dažreiz nevaru atcerēties kādu vārdu, to pasaku latviski. Tas, ka video laiks ir tik īss un nav obligāti jārunā perfekti, motivē šo lietu nepamest. Ja kādā dienā aizmirstu ierakstīt video, tad nākamajā ierakstu divus. Šo to spēju pateikt. Un saprotu arī, ko nevaru, kas būtu vēl jāiemācās, kas noderētu. Tīri labs pasākums.
Visu šo mazo pavērsienu rezultātā kādu laiciņu regulāri dažādos veidos mācos. Tas mani iepriecina.
Te viens labs raksts par valodu mācīšanos un par to, ko nozīmē runāt kādā valodā: Timothy Doner “Why I taught myself 20 languages – and what I learned about myself in the process“. Mani tas iedvesmoja pievērsties jūtūbē pieejamā repa un hiphopa mūzikas izpētei ivritā. Iepazinos ar vairāku grupu daiļradi, un ir šis tas, ko es varētu klausīties. Raksts “atradās” īstajā laikā, jo kādu brīdi ivritam pārāk daudz nesanāca pievērsties – vairāk laika aizņēma franču valoda un dažādas citas lietas. Un šādos gadījumos “ieiet” atpakaļ valodā, kurā, šķiet, viss jau ir aizmirsies (parasti jau nav, bet sajūta ir šausmīga), palīdz impulss no ārpuses – dažreiz tas ir nejaušs, bet dažreiz (laikam visbiežāk) es mēģinu to sev radīt pati.
Līdz šim vienmēr esmu gribējusi iekļūt mācību grupās, kur līmenis ir nedaudz augstāks par manējo. Šogad ir otrādi – esmu “pazeminājusi” ivrita kursu līmeni, jo iepriekšējā grupā vairs netiku līdzi – domāju, daļēji tāpēc, ka abi mani kursabiedri regulāri dodas uz Izraēlu, regulāri mācās un atrod ebreju valodas praktizēšanas iespējas. Tomēr tieši man un tieši šoreiz (ar lielu laika trūkumu pēdējā laikā) šāda stratēģija ir vislabākā – jaunajā kursā atkārtoju to, ko esmu mācījusies iepriekš, un, protams, iemācos daudz jauna, bet relaksētākā veidā. Ir vieglāk, un tieši tas mudina pašai atkal ķerties pie ivrita katru dienu. Pārskatu savas kartītes, klausos mācību ierakstus, dziesmas jūtūbē, (retāk, bet tomēr) skatos filmas (nesen noskatījos “7 dienas” jeb “שבעה” – ļoti laba filma, varu ieteikt).
Lai skaists un darbīgs rudens!
Marina Maksimiliana Blumina “Es eju”
(מארינה מקסימיליאן בלומין – אני הולכת )
Iepazinos ar kādu grieķieti, kura prot daudzas valodas, ieskaitot krievu. Mēs kārtīgi izrunājāmies krieviski; viņa runā ļoti labi, gandrīz bez akcenta, un tikai reizēm pieļauj nelielas kļūdas. Esot sākusi mācīties krievu valodu pusaudža gados, kad viņai iepaticies kāds krievu sportists. Viņa gribēja iegūt sportista autogrāfu, bet sportists nav runājis nevienā valodā, izņemot krievu. Tā viņa sāka mācīties krievu valodu. Līdzīga motivācija viņai bija arī somu valodas mācībām. Kā bija ar citām, es nezinu. Jautāju, kura no tām valodām, ko viņa ir mācījusies, ir bijusi visgrūtākā. Mana grieķu paziņa teica, ka ivrits – viņa iesākusi to mācīties, bet apmēram pēc gada pametusi nodarbības, jo nav spējusi atcerēties vārdus un gramatiskās formas, tāpēc ka nav varējusi atrast nekādu saikni ar sev zināmajām valodām, viņai nav veidojušās asociācijas. Man tas šķita pārsteidzoši. Ebreju valoda, protams, nav viegla – katrā ziņā tā ļoti atšķiras no tām valodām, kuras es zinu. Tomēr man rodas visdažādākās asociācijas un vārdus un frāzes atcerēties nav pārāk grūti (tikai bieži jāatkārto un vēl jāpiefiksē, kā tieši raksta). Man interesantā kārtā ivrita vārdi diezgan bieži saistās ar krievu vārdiem. Piemēram, “(viņš) ceļo” ivritā ir נוסע [noseā], un tas man liek domāt par degunu, un ceļot var, piemēram, tajā virzienā, kur rāda deguns. “Sirds” ivritā ir לב [lev], un šis vārds man saistās ar Lauvassirdi. Savukārt תקוה [tikvā] ir “cerība” – atliek vien atrast saikni starp ķirbi un cerību.
Kāpēc cilvēks sāk apgūt kādu valodu? Manā gadījumā atbilde uz šo jautājumu satur nejaušības elementu – gandrīz tāpat kā nekad nezini, kurš cilvēks vai grāmata varētu iepatikties. Man ir svarīga patika vai “iemīlēšanās” (kaut domāju, ka varētu iemācīties valodu, ja tā būtu nepieciešama tikai un vienīgi praktiskām vajadzībām). Kādu laiku prātoju par ivrita apguvi, bet nejaušība (atrašanās noteiktā vietā un laikā) man piespēlēja iespēju mācīties senebreju valodu. Apsvēru šo domu pavisam īsu brīdi – es skaidri sapratu, ka gribu to mācīties. Pirmkārt, senebreju valodai ir diezgan cieša saistība ar ivritu – ja zina pirmo, tad otro varot iemācīties pavisam viegli (tas gan vēl jāpārbauda). Otrkārt, es labprāt uzzinātu vairāk par Bībeli. Treškārt, es vienmēr esmu gribējusi apgūt kādu valodu, kuras rakstība nav no kreisās uz labo pusi (ja rastos iespēja un būtu vairāk laika, droši vien varētu mācīties arī japāņu, ķīniešu vai arābu valodu). Ceturtkārt, senebreju valodā un ivritā ir (vienāds) ļoti skaists alfabēts un rakstība. Un, piektkārt, mācīšanās man sagādā milzīgu prieku.
Šis ir Lasītājas viesraksts. Viņa pašlaik ar lielu sparu apgūst spāņu valodu un piekrita dalīties mācīšanās pieredzē.
Man nav nekādu īpašu dotību uz svešvalodām, un patiesībā latviešu valoda ir vienīgā, ko es puslīdz labi protu. Tomēr ar valodām ir līdzīgi kā ar svaru – vienmēr ir lieki trīs kilogrami, toties kādu trīs valodu allaž pietrūkst. Jau ilgus gadus man ir pietrūcis spāņu valodas. Pa šo laiku mājās ir uzradusies viena otra grāmata, ko gribu izlasīt (kriminālromāns, kurā nogalina tulkotājus!), ir vārdnīcas un pat kāda mācību grāmata, taču, kā apliecināja mēģinājumi saprast, kas īsti pieminētajā krimiķī rakstīts, ar to visu ir par maz. Es iemācījos tikai vārdu pisapapeles, kas nozīmē pavisam nevainīgu vēstuļpresi, vēl dažus vārdus un akcentēšanas likumus. Varbūt ir cilvēki, kas var iemācīties valodu paši saviem spēkiem vien, bet man tas līdz šim vēl nav izdevies.
Tāpēc septembrī sāku mācīties kārtīgi: ar regulārām nodarbībām, pasniedzēju no Madrides, grupasbiedriem, mājasdarbiem un, kā izrādās, pat atzīmēm. Kaut arī biju nedaudz nobažījusies, ka neko neatcerēšos un runāt arī nemūžam neiemācīšos, izrādījās, ka es tomēr māku mācīties, spēju atcerēties, varu pavaicāt, cik ir pulkstenis, un, pēc nepilniem pieciem mēnešiem kursos, pārlapojot grāmatas pirmo nodaļu, jau saprotu, ka vēstītājs aizlido uz tulkotāju kongresu. Protams, visa sarežģītākā gramatika (20 lpp. nekārtno verbu vien) man vēl priekšā, taču nu jau es ticu, ka reiz varēšu lasīt arī spāniski, lai gan tā nav nemaz tik viegla valoda, kā varētu šķist.
Pats galvenais – man vēl joprojām patīk mācīties un patīk spāņu valoda. Man ir ļoti paveicies ar pasniedzēju, kas jau labu laiku gandrīz vairs nerunā un nesaprot nevienā citā valodā, kā vien spāniski (pirmajās nodarbībās tā nebija), un grupasbiedriem. Starp citu, ir labi mācīties kopā ar citiem cilvēkiem, jo viņi mēdz uzdot interesantus jautājumus, kas man pašai neienāktu prātā. Esmu dzirdējusi dažādus viedokļus, vai ir labi vai slikti, ja mācības uzsāk pie cilvēka, kam dzimtā ir attiecīgā svešvaloda, nevis latviešu valoda. Man patīk – dzirdu valodu bez jebkāda akcenta un kļūdām un varu noskaidrot visas kāda vārda lietojuma nianses, turklāt vismaz tur, kur es mācos (spāņu kultūras centrā Séneca http://www.seneca.lv), pasniedzēji prot gan angļu, gan latviešu vai krievu valodu.
Cenšos kaut nedaudz pamācīties katru dienu, taču mana mācīšanās definīcija ir diezgan brīva. Tā kā nodarbībās un mājasdarbos jau jāapgūst mazliet gramatikas, jāloka verbi, jāpilda uzdevumi un jāmācās vārdi, kas reizēm nav sevišķi saistoši, pārējā laikā es atļaujos izklaidēties, kas tomēr ļoti nāk par labu.
Bieži vien, kad ir ieslēgts dators, skan spāņu radio. Dažādas Eiropas valstu radiostacijas var klausīties http://www.listenlive.eu. Tas nekas, ja uzmanība ir pievērsta kam citam un radio skan tikai fonā, nekas, ja gandrīz neko nevar saprast. Patiesībā mans mērķis nemaz nav censties saprast, tikai pierast pie valodas skaņas. Ar laiku tāpat prātā aizķeras vienkāršākās un izplatītākās frāzes, ko vēlāk var izmantot sarunā, vai tiek saklausīts kāds interesanti skanošs vārds, ko vēlāk var uzmeklēt vārdnīcā. Pašā sākumā sapratu tikai dažus vārdus, un jau tad bija prieks, ka zinu – tur runā par filmām, atgādina, ka šodien ir trešdiena, vai pasaka pareizu laiku.
Ar tikpat nepiespiestu attieksmi un labiem rezultātiem es skatos filmas spāņu valodā ar angļu subtitriem. Gluži nemanot esmu sākusi saprast aizvien vairāk un vairāk. Īpaši viegli ievērot frāzes, kurās izmantotas nesen apgūtas konstrukcijas, piemēram, atgriezeniskie verbi.
Parasti man rokas stiepiena attālumā ir vārdnīca, ko es mēdzu pāršķirstīt un vai nu uzmeklēt kādu vārdu, kas iešāvies prātā, vai gluži vienkārši palasīt uz labu laimi. Nemaz neceru visu atcerēties, taču, kad tekstā ieraugu kādu reiz tādējādi izlasītu vārdu, bieži vien prātā ataust tā nozīme. Protams, internetā pieejamās vārdnīcas ir ļoti ērtas un tajās ir vairāk vārdu lietojuma piemēru, taču papīra vārdnīca man šķiet ļoti noderīga. Starp citu, tādā veidā ļoti labi prātā iegulst dažādi izteicieni.
Mans vārdu krājums nu jau ir diezgan liels, un tas nozīmē, ka varu lasīt grāmatiņas, kas paredzētas iesācējiem. Spāniski tādu ir diezgan daudz, ar detektīva vai kādu citu saistošu sižetu, sarežģītāko vārdu paskaidrojumiem un varbūt mazliet sarežģītāku gramatiku, nekā esam iemācījušies, taču tā nesagādā grūtības arī nākamajam līmenim paredzētajās grāmatās.
Ja esmu ļoti čakli noskaņota, izrakstu nepazīstamos vārdus un frāzes, kas šķiet noderīgas, un reizēm pārlasu. To, kas pierakstīts ar roku, ir vieglāk atcerēties, tāpēc arī kursos mums iesaka uz papīra izlocīt jaunos darbības vārdus. Tomēr vārdus, ko gribu iemācīties, es nesarakstu uz lapiņām un līdzi nenēsāju. Šis paņēmiens man nav izrādījies noderīgs, lai gan mājās reizēm gadās uziet lapiņas, uz kurām kādreiz esmu sarakstījusi angļu (tos es tagad lielākoties zinu) vai leišu valodas vārdus (un kāpēc gan esmu pierakstījusi tādus vārdus kā skalturis?).
Vēl es staigājot vai skrienot, vai pirms aizmigšanas domās saceru teikumus spāniski. Piemēram, par to, cik grūti skriet, jo neesmu labi gulējusi, tāpēc ka naktī ārā bija liels troksnis. Vai pastāstu kaķim, cik viņš ir mīļš un skaists. Nav svarīgi runāt bez kļūdām, svarīgi ir saprasties. Kaķis mani saprot.
Gan grāmatas, gan filmas es aizņemos Senekas bibliotēkā. Pamazām sāku izmantot arī iespēju piedalīties dažādās papildnodarbībās, lai arī interesantākās (teātra un kulinārijas pulciņi mani nesaista) ir domātas mazliet zinošākiem ļaudīm. Bet gan jau drīz pilntiesīgi būšu viņu vidū. Ir taču jāizmanto entuziasms, kamēr tas vēl nav noplacis.
Protams, lielāko tiesu man šķiet, ka visi pārējie kursanti ir iemācījušies vairāk, ka esmu neapķērīgākā un muļķīgākā, bet tā laikam jūtas visi. Reizēm kaut ko nekādi nesaprotu, bet vienmēr pienāk apgaismības mirklis, kad nesaprotamie jautājumi kļūst skaidri. Galu galā, pietiek ar trim nedēļām mācību un tādām frāzēm kā “cik pulkstenis?”, “kur atrodas bibliotēka?” un “lūdzu, man vienu alu”, lai varētu identificēties ar šīs meksikāņu ziepju operas varoņiem.
Vakar sākās franču valodas kursi. Četras stundas reizi nedēļā, līmenis precīzi mans – lasu un saprotu, dzirdu un saprotu, gramatiku zinu, bet runāju ar kļūdām un minstinoties. Pārējie arī tādi paši. Pauzes laikā ar kafiju pienāku pie galdiņa, kur sēž mani kursu biedri, saku Bonjour! un sāku kaut ko runāt. Visi pieklust, apmulsuši skatās, kāds kaut ko atbild, tad saka:”Pirms tu atnāci, mēs runājām angliski.” Es tāpat turpināju runāt franciski; pajautāju arī, vai viņi ikdienā izmanto franču valodu. Izrādās, ka nē, neviens (mēs gan kopā bijām tikai pieci). Valstī, kurā visapkārt ir franču valoda! Un pauzē runāt angliski…
Teiciens iz tautas gudrības krātuvītes liecina, ka trīs lietas lietas – labas lietas, un tieši tik man šodien gadījās saistībā ar franču valodu (kaut šajā gadījumā, es domāju, nebūtu slikti arī, ja būtu divas, četras vai piecas). Pirmkārt, es darbā sarunā ar jaunu darbabiedru pieminēju savu franču valodas skolotāju (kura citā sarunā par protestiem un demonstrācijām Latvijā teica: “Nobloķējiet taču Brīvības ielu – tad varbūt demonstrācijām būs kāda ietekme!”), un izrādījās, ka jaunais kolēģis runā franciski (kaut mācījies pirms krietna laika). Sarunājām no rītiem sasveicināties un mazliet aprunāties franču valodā. Otrkārt, es šodien sāku klausīties franču radio arī darbā. Kaut ne vienmēr to dzirdu (jo jāstrādā), taču reizēm šo to piefiksēju. Priecājos, ka tuvākie darba kolēģi neiebilst. Treškārt, feisbukā (kur esmu pierakstījusies kādā franču valodas mīļotāju grupā) tika iepublicēta saite, kurā bija ieteikts kāds svešvalodas mācību paņēmiens – jāiztulko mazs teksta gabaliņš no svešvalodas savējā un pēc tam atpakaļ. Esot interesanti un efektīvi. Kaut ko līdzīgu esmu iepriekš mēģinājusi darīt mutiski, būs kādreiz jāizmēģina rakstiski.
Lūk, no franču valodas viedokļa, var teikt, diezgan auglīga diena!
Uzcītīgi mācīties mani labi motivē arī neveiksmes – gan ne pārāk lielas – situācijā, kad esi iztēlojies, ka padarāmais darbs nebūs nemaz tik grūts. Tad, nu, lūk, iegādājos grāmatiņu, lai gatavotos Delf/Dalf B2 eksāmenam (“Préparation à l’examen du DELF B2”; Hachette izdevums), un ar visu savu entuziasmu mēģināju izpildīt pirmos uzdevumus – noklausīties runātu tekstu un atbildēt uz jautājumiem. Ar dažiem uzdevumiem gāja labi, bet ar citiem… ne tik labi. Tātad nekas cits neatliek, kā vairāk klausīties runātu tekstu franciski un censties koncentrēties, lai saklausītu svarīgāko. Labi, ka šos uzdevumus varu veikt mājās pati; ir atrodami arī palīgmateriāli internetā (http://www.ciep.fr/delfdalf/index.php). No šodienas ķeros pie darba!
Šo divu mēnešu laikā esmu strādājusi tik daudz, ka pietrūka laika to aprakstīt. Arī franču valodā daudz esmu paveikusi – apmeklēju privātstundas, slīpēju pagātnes formas, prepozīcijas, subjonctif… Tulkoju, drusku lasu franciski. Aptuveni pirms mēneša aizgāju uz vienu izmēģinājuma nodarbību kādā vietā, kur cerēju pamācīties kursos. Kursu līmenis bija zemāks, nekā biju vēlējusies, tādēļ tos vairs neapmeklēju, tomēr apmēram divarpus stundu ilgā nodarbība bija kā dāvana! Atkārtoju imparfait un passé composé lietojumu. Pašlaik cenšos īpaši pievērst uzmanību rakstīšanai – ne vienmēr izdodas, taču mēģinu uz katru privātstundu uzrakstīt kādu rakstudarbu: reiz tas bija žurnāla “Santa” raksta atstāsts par franču sieviešu šarmu (vieni vienīgi stereotipi!), citreiz dažu aktuālāko delfu ziņu atstāsts, savukārt uz nākošo reizi vajadzētu saņemties un uzrakstīt par bērnības sapņiem.
Manu motivāciju mācīties parasti uzkurina konkrēts mērķis. Protams, man ir liels mērķis kādreiz perfekti runāt un rakstīt franciski, bet tas ne vienmēr motivē pievērsties franču valodai tagad un tūlīt. Tad nu tagad esmu nospraudusi sev divus mazākus un konkrētākus mērķus – šā gada decembrī nokārtot Delf/Dalf B2 eksāmenu (apliecinājums par tā nokārtošanu derot, ja vēlas mācīties vai strādāt Francijā – ne vienu, ne otru nevēlos, tomēr domāju, ka manā darba dzīvē šāds apliecinājums varētu ļoti noderēt). Otrs mērķis – patiesībā pavisam reāls un īstenojams notikums nākotnē – ir mans plāns rudenī braukt uz Parīzi. Biļetes jau ir nopirktas, atliek tikai gatavoties! Tātad, pirmkārt, pilnveidot franču valodu un, otrkārt, izlasīt tās dažas grāmatas, kas mājās ir iekrājušās par Parīzi (no kurām viena ir franciski). Pasniedzēja aizdeva grāmatiņu par bezmaksas muzejiem Parīzē – grasos izstudēt arī to. Alors… daudz patīkamu gatavošanās darbu!
Par laimi, notiek frankofonijas dienas un kinoteātros reizēm rāda filmas franču valodā. Citādi viens noguris, demotivējies un slinks cilvēks nesaņemtu nekādu impulsu no ārpuses. Tad, nu, lūk, te nu es atkal esmu – biju uz “Initial SG” koncertu, noskatījos Ozona “Potiche” un šveiciešu režisores Ursulas Meieres filmu “Home” (kurā spēlē Ipēra), un tagad skatos un klausos visu pēc kārtas franciski jūtūbā. Redzēju divas “Un gars une fille” sērijas, atradu daudz dažādu dziesmu, dažas sev iztulkoju. Te viena jauka – ZAZ “Je veux”.
Mācos valodas 