Ceļojums franču valodā

Tikko atgriezos no ceļojuma uz Franciju (Liona, Aviņona, Arla, Monpeljē). Ceļoju ar vilcienu, daudz redzēju, daudz runāju, daudz izlasīju – no ēdienkartēm līdz grāmatām. Sarunājoties franciski, jūtos arvien brīvāk. Monpeljē tūrisma birojā saņēmu komplimentu – pēc īsas sarunas man jautāja, no kura Francijas departamenta esmu. Protams, nopriecājos, bet, visticamāk, tā varēja pajautāt tikai tāpēc, ka saruna bija ļoti īsa. Kāds cukurvates pārdevējs Luksemburgā reiz teica, ka man esot krievu akcents. Lai kāds tas būtu – un kaut kāds pilnīgi noteikti ir -, pats galvenais – mani saprot.

Tieši runātspējas dēļ ir vērtīgi braukt uz valstīm, kur runā attiecīgajā valodā. Visu pārējo var apgūt mājās (ja veicas, savā valstī var atrast attiecīgās valodas runātājus, bet tas ir grūtāk nekā tur, kur visi apkārt jau runā, piemēram, franciski). Dažreiz man nācies atteikties no paskaidrojumiem angļu valodā (Français? English?) – mazāk gan Francijā, vairāk dažās citās valstīs -, un vienmēr esmu bijusi ieguvēja. Un vēl jauki, ka te vienmēr gadās kāda avīze vai žurnāls – vienvārdsakot kaut kas drukāts, ko bez īpašas piepūles vai apņemšanās var vienkārši palasīt (sev par pārsteigumu pēdējā laikā esmu iecienījusi franču Marie Claire un Elle).

Secinājums: gandrīz gads daļēji franciskā vidē (plus franču valodas kursi) man ir ļoti nācis par labu, īpaši manai runasprasmei. Esmu sākusi apmeklēt kursu (franču valodā) Introduction à l’hébreu biblique, par to vēl noteikti rakstīšu turpmāk.

Ideālie apstākļi, problēmas un zīmolotie mācību materiāli

No franču valodas pilnveides viedokļa tagad esmu ideālā situācijā! Le français partout. Kāda kolēģe teica, ka, lai kaut ko uzzinātu, iepazītu un iemācītos, ir vajadzīgas problēmas, kas jārisina. Tas, protams, nav vienīgais veids, taču ļoti iedarbīgs – tad nav, kur sprukt. Man tāds bija dzīvokļa jautājums. Lai noīrētu dzīvokli, nācās daudz komunicēt – gan pa telefonu, gan “dzīvajā”. Uzdot jautājumus, apspriest variantus, slēgt līgumu, sazināties pa e-pastu… Tā es trenēju savu runātprasmi un rakstītprasmi (rakstot e-pastus, varēju atsaukt atmiņā lietišķās franču valodas kursu, ko kādreiz apmeklēju Francijas kultūras centrā).

Te ir ļoti laba valodu mācību bibliotēka, un es, protams, esmu tur iegriezusies. Plauktos ir materiāli – grāmatas, diski, videokasetes – un te var redzēt nosaukumus, kurus līdz šim manīju tikai internetā, interesējoties par dažādām valodu apguves metodēm: Pimsleur, Rosetta Stone, Berlitz… Paņēmu Pimsleur – un vīlos. Materiālā ir tikai diski, ko klausīties. Ap pusstundu garā “mācībstunda” ir veidota tā: vispirms noklausāmies dialogu, tad tas tiek “preparēts” un klausītājam tiek lūgts kaut ko atkārtot vai pārtulkot (no angļu valodas franču valodā). Vienu “stundu” izturēju, otru līdz pusei, tad izmetu to visu ārā atdevu diskus bibliotēkā. Biju aizkaitināta.

Šī metode noteikti nav domāta man, kaut man ir paticis klausīties, atkārtot, iztulkot kādu frāzi, atbildēt uz jautājumiem, ko es jau esmu pieredzējusi, izmantojot citu materiālu (Breakthrough French). Bet! Pimsleur nepiedāvā gandrīz neko uzrakstītu (ir tikai mazs bukletiņš, kurā ir pamatfrāzes), un es pāris reizes ķēros pie vārdnīcas, lai atrastu kādu vārdu un redzētu, kā tas izskatās. Man vārda “izskats” šķiet ļoti būtisks, un tā tam, manuprāt, vajadzētu būt, ja cilvēks vēlas vārdu atpazīt lasot un to pareizi uzrakstīt.

Noteikti pamēģināšu vēl kādu citu materiālu ar pazīstamu zīmolu. Taču pašlaik man visvairāk patīk mans B2 līmeņa materiāls, kas paredzēts, lai gatavotos DELF/DALF eksāmenam.

Piecas dienas Parīzē

Apmēram pirms mēneša biju Parīzē. Šī bija mana otrā reize šajā pilsētā un Francijā. Piecas skaistuma, mierīgu pastaigu un atpūtas dienas. Piecas franču valodas lietošanas dienas pavisam praktiskiem mērķiem. Daudz staigāju, vēroju ielas, ēkas, cilvēkus un viņu ikdienu. Biju Naivās un deviantās mākslas muzejā, Pompidū centrā, Rodēna muzejā (visi brīnišķīgi), Akvārijā jeb (man labāk patīk saukt to tā) zivju muzejā un nelielā zooloģiskajā dārzā, kurš esot vai nu pirmais, vai otrais pasaulē. Ēdu sīpolu zupu un crème brûlée. Sēdēju parkos. Iegāju vairākās baznīcās. Tagad zinu arī vairākas vietas, kur var atrast bērnu spēļlaukumus.

Bija lieliska sajūta, ka visu saprotu – ko kurš saka un kas kur rakstīts. Bērns diezgan ātri iemācījās bonjour un to arī teica – un daži franči par to ļoti sajūsminājās. Meita interesējās arī par citiem franču vārdiem un tagad zina, kā pateikt “paldies”, “māja” un vēl pāris noderīgu vārdu.

Nabaga ārzemju tūristi gan izklausījās ceļvežu un nostāstu iebiedēti – daudzi mēģināja kaut ko runāt franciski (piemēram, restorānā), kaut viņiem bija tikai paši franču valodas zināšanu pamati. Savukārt ar mani franči nezin kāpēc vairākkārt mēģināja runāt angliski. Interesanti, ka pie kādas kafejnīcas loga – pretēji ceļvežu draudiem – bija piesprausta zīmīte: “We speak … (at least we try)”. Tomēr izskatās, ka cenšas mazliet izdabāt tūristiem.

Tūristu ir daudz arī oktobra otrajā pusē, kad ir jau ļoti rudenīgs. Dzirdēju daudz krievu valodas (starp citu, krievi vai krieviski runājošie vairākās vietās strādāja, piemēram, mūsu viesnīcā taisīja remontu un Rodēna muzejā pārdeva ēdienus kafejnīcā), un vismaz trīs reizes latviešu valodu – garām gāja latviešu kompānijas.

Ir dažas vietas, kur gribējās aiziet, bet nepaspēju. Man prātā paliek slepenais apmeklējamo vietu saraksts, un esmu droša, ka šajā pilsētā vēl atgriezīšos.

Ceļojums, ceļojums, brīnišķīgais ceļojums!

Kad es svētdien braucu uz Luksemburgu, man bija sajūta, ka esmu vinnējusi loterijā. Priecājos par ceļojumu un lidojumu ar lidmašīnu, bet visvairāk – par to, ka visur dzirdama franču valoda.

Luksemburga ir sena, mierīga, klusa un zaļa pilsēta. Skaista. Staigāju pa pilsētas centru un baudīju mazās sarunas kafejnīcās, pasūtot kafiju un maizīti vai lūdzot rēķinu. Pirmdien bija izpārdošanu diena, un, kaut es neko nevēlējos pirkt un lieli ļaužu pūļi man nepatīk, vienubrīd gāju pa pārpildīto ielu un ķēru garāmgājēju sarunu fragmentus. Iegriezos vairākās grāmatnīcās – un tās visas ir kā paradīze franču valodas mīļotājam (jāpiebilst gan, ka arī vācu un luksemburgiešu valodas mīļotājiem un pratējiem). Par tik lielu grāmatu izvēli franču valodā Rīgā var tikai sapņot! Nenoturējos un nopirku pāris grāmatas.

Secināju, ka ikdienas situācijās franciski saprotos tīri labi, pat ja kāds vārds ir piemirsies. Pavisam grūti ir vienīgi tad, ja vēl nav iedzerta rīta kafija un jūtos ļoti samiegojusies. Tad gan bija sarežģīti pateikt pat vienkāršas lietas. Toties pēc labas kafijas un kruasāna… eh, tad gan bija viegli! Un vēl Luksemburgā ir traki garšīgas kūkas. Pilnīgi noteikti gribētos tur vēl atgriezties!

Sarunas pa telefonu

Šodien sarunājos ar savu skolotāju pa telefonu franciski un secināju, ka beidzot saprotu visu, kas tiek teikts otrā galā, vājprātīgi neuztraucos un varu raiti atbildēt uz jautājumiem un pati tos uzdot. Vēl maijā telefona saruna franču valodā man iedvesa lielas šausmas. Atceros savu NEC kursa eksāmena sarunu, kurā runāju lēni un bieži iestarpināju “ē”. Arī pirmajās telefona sarunās ar privātskolotāju vairākkārt lūdzu viņam atkārtot sacīto, taču labprātāk izvēlējos nevis zvanīt, bet sūtīt īsziņu.

Gluži tāpat man gāja ar telefona sarunām angliski, kad es vēl mācījos šo valodu. Domāju, ka spēja runāt pa telefonu svešvalodā ir viens pamatīgs solis uz priekšu valodas apguvē. Turklāt, protams, nevaru atturēties no sevis uzslavēšanas!

Bilance jeb Kas paveikts gada laikā

Vispirms varu uzsist sev uz pleca, ar prieku un lepnumu konstatējot, ka visu gadu esmu regulāri mācījusies (kaut arī – nenoliegšu – bija arī dažas slinkošanas nedēļas). Sāku NEC tālmācības kursu pagājušā gada jūlijā un pabeidzu šā gada maijā. No februāra līdz maijam mācījos Francijas kultūras centra kursos. Pašlaik tiekos ar privātskolotāju un reizi nedēļā pļāpāju franciski šīs valodas mīļotāju pulciņā.

Nedaudz statistikas. Kopsummā mācījos 51 nedēļu. No tām 4 slinkoju jeb nedarīju neko saistībā ar franču valodu. No jūlija līdz janvārim svešvalodas mācībām veltīju vidēji 2-3 stundas nedēļā. No februāra līdz maijam – vidēji 7 stundas nedēļā. Pašlaik – jūnijā un jūlijā – atkal apmēram 2-3 stundas (vasarā drusku jāatpūšas!).

Šajā laikā esmu iemācījusies no galvas vienu dzejoli franciski, noskatījusies divas filmas un vairākus raidījumus oriģinālvalodā, kā arī izlasījusi 6 grāmatas (ieskaitu arī 2 adaptētās un vienu mazu bērnu grāmatiņu), dažus avīžrakstus un iztulkojusi trīs disku dziesmas. Protams, apgūts viss obligātais mācību materiāls. (4 nodaļas no FKC mācību grāmatas izskatīju pati.)

Pats mācību process man ir sagādājis milzu prieku un gandarījumu. Šad tad bija jāpiespiežas, lai paņemtu rokās mācību grāmatas, tomēr lielākoties gaidīju tos brīžus, kad varēšu mācīties un īpaši – iet uz kursiem un pulciņa sanākšanām. Visu gadu esmu piefiksējusi, kad un aptuveni cik ilgu laiku veltu franču valodai. (Par mācībām uzskatu arī dialogu diska klausīšanos sabiedriskajā transportā un izklaidējošas literatūras lasīšanu.) Varu secināt, ka šoreiz svešvalodu esmu mācījusies krietni sistemātiskāk nekā jebkad līdz šim.

Rezultāti. Mana franču valoda nu jau ir vidējā līmenī (kad sāku, kaut kādi pabalējuši pamati jau bija). Ir sajūta, ka spēju runāt franciski. Esmu ieinteresējusies un papildus palasījusi arī par dažādām svešvalodu apgūšanas metodēm. Esmu kļuvusi par tālmācības fani. Esmu ļoti gandarīta par padarīto un apņēmības pilna mācīties tālāk. Vēlreiz situ sev uz pleca: lai tikpat labs nākošais franču valodas gads! Bonne année!

Sajūta, ka spēj runāt svešvalodā

Šodien atrakstīja draudzene, kas dzīvo tālā zemē, kurā viena no trim valsts valodām ir franču valoda.  Komentējot franču valodas pulciņu, viņa raksta: “Jā, man būtu totāli kompleksi šitādā pasākumā iesaistīties, pļāpāt franciski es nudien neprotu. Darba tekstus un sadzīviskus avīžrakstus saprotu, bet apspriest…”

Pēdējā laikā es šad un tad aizdomājos tieši par šo fenomenu. Nu, piemēram, skolas laikos – kaut manas franču valodas zināšanas nemaz nebija tik spožas – atceros, tik labi varēju parunāties ar franču ļaudīm, ko toreiz sastapu! Tagad, pabeidzot abus kursus, jutu, ka uzlabojušās gramatikas zināšanas, palielinājies vārdu krājums, bet ir sajūta, ka īsti nespēju parunāt šajā valodā. Kaut vai tādēļ varu visiem ieteikt dibināt pulciņus un iesaistīties tajos (ja vien nav kāda lieliska iespēja parunāties ar īstu francūzi), t.i., pēc iespējas vairāk runāt, jo pēc divām pulciņa tikšanās reizēm jūtu, ka (kaut ar kļūdām, bet) vismaz par dažām tēmām tomēr spēju tīri labi runāt un pateikt, ko vēlos. Tas uzreiz, protams, rada lielāku drošības sajūtu, ja nāktos izmantot svešvalodu citās situācijās.