Mācos valodas

22.februāris, 2012

Wenn der Morgen graut

Filed under: No manas pieredzes — Birkas:, — macosvalodas @ 20:39

Tagad netieku vaļā no šīs dziesmas. Šoreiz vācu valodā.

Advertisements

23.janvāris, 2012

Laimīgu jauno gadu!

Filed under: No manas pieredzes — Birkas:, , , , — macosvalodas @ 23:27

Šis gads ir sācies ar jaunu darbu un pārcelšanos uz citu pilsētu un valsti. Ar satraukumu, vai tikšu galā un kā man ies… Ar gaidām un atklājējas prieku. Es atklāju jaunas vietas, jaunus cilvēkus un jaunus franču vārdus. Jūtos nestabila – te atvērta, te sasaistīta. Atvērta jaunai pilsētai, franču valodai un tekstiem, kurus lasu. Sasaistīta, jo brīžiem nespēju aptvert visu jauno, kas apkārt un kas vēl jāiemācās. Vārdi un frāzes manī ienāk un aizķeras ar citu intensitāti nekā iepriekš. Biju jau arī slinka, maz darīju pēdējā laikā. Tagad atkal lasu franciski ik vakaru, Filipa Besona (Philippe Besson) grāmatu “En l’absence des hommes”, avīzes, žurnālus. Gaidu franču valodas kursus. Šogad daudz jārunā, jālasa, vēl jāmācās un jāizmanto visas iespējas. Un tad jau pienāks kārta arī vācu valodai, jo tā arī ir apkārt, vajag tikai ņemt, vajag gribēt un darīt, un neslinkot. Un koncentrēties uz svarīgāko, uz mērķi. Kaut nu izdotos. Laimīgu un darbīgu gadu!

6.Septembris, 2010

Sveiciens rudensmīļiem!

Filed under: No manas pieredzes — Birkas:, , — macosvalodas @ 22:13

Rudens beidzot ir klāt, poētisks noskaņojums tāpat (skat., piemēram, “Piezīme par galu un sākumu” un “Vai tie putni, vai tās puķes?”). Pati esmu pievērsusies Margaritas Dirasas daiļradei (skaista un sarežģīta franču valoda!) un jūtūbā klausos Elīnu Garanču, kā arī skatos raidījumus par viņu franču un vācu valodā (tuvojas tas brīdis, kad pēdējai ķeršos klāt sistemātiskāk!).

25.jūnijs, 2010

Daudz un labi

Apmēram trīs nedēļas atpūtos no eksāmeniem (VeA un FKC), pa vidam piedaloties visādos citos pārbaudījumos un, protams, strādājot. Bet pagājušonedēļ saņēmos un piezvanīju jaunajai privātskolotājai – francūzietei (man tomēr vēl ir jāsaņemas, lai runātu pa telefonu franciski, īpaši ar mazpazīstamu cilvēku), un šonedēļ sarunājām privātstundu. Man atkal ir plāns – tāpat kā pagājušovasar mēģināt tikt galā ar franču valodas mācību grāmatas (šoreiz “Édito“) daļu un pārlekt vienam līmenim FKC. Redzēs, vai izdosies, bet process man jau patīk. Satiksimies reizi nedēļā līdz jūlija beigām, bet pārējo laiku es darbošos pati – lasīšu, klausīšos mācību disku, rakstīšu sacerējumus… Uff, lielāko daļu no šonedēļ lasāmā jau pieveicu – ļoti laba sajūta!

Šonedēļ dabūju arī jauku dāvanu – žurnālu “Emma” vācu valodā. Protams, sāku to lasīt. Īpaši tālu vēl neesmu tikusi, bet vienu rakstu (par seksualitāti, hehe) gandrīz esmu pabeigusi. Drusku izmantoju vārdnīcu, bet lielākoties rakstītais ir saprotams arī tad, ja kāds vārds man nav zināms. Gan žurnāls interesants, gan prieks par to, ka vācu valodas zināšanas, kaut padzisušas, pavisam zudušas nav.

Vēl tulkoju dažādus mazus tekstiņus no franču valodas. Šonakt pabeidzu vēl vienu. Nesen iemācījos rīkoties ar programmu “Trados”, nu jau redzu tās priekšrocības.

Savukārt rīt (jāsaka jau būtu – šodien) došos ceļojumā uz Tallinu. Pēdējā laikā pirms retajiem ceļojumiem pat nevaru lāga aizmigt. Uz galda kaudzītē stāv dažas līdzņemamās lietas: kartes, Umberto Eko “Pateikt gandrīz to pašu” (krieviski) un kasete, ko klausīties mašīnā, – Jules Verne “Autour de la lune”.

30.jūnijs, 2009

Ilgas pēc vācu valodas un dzeja franciski

Filed under: No manas pieredzes — Birkas:, , , , , — macosvalodas @ 22:41

Vakar noskatījos kādu labu filmu, kurā tiek runāts gan vācu valodā, gan franciski (ar subtitriem angļu valodā), un man sakārojās atkal atsākt mācīties vācu valodu. (Filmas nosaukums ir “We Feed the World”, tā ir par pārtikas ražošanas industriju un tirgu, http://video.google.com/videoplay?docid=-7738550412129841717.)

Pašlaik mācos dzejoli franču valodā, lai to norunātu (cerams, tekoši un izteiksmīgi) sestdien kādas draudzenes dzimšanas dienā, kas tiek rīkota dans le style français. Skaists dzejolis! Lūk, tas ir:

François Coppée (1842-1908)

Un rêve de bonheur qui souvent m’accompagne

Un rêve de bonheur qui souvent m’accompagne,
C’est d’avoir un logis donnant sur la campagne,
Près des toits, tout au bout du faubourg prolongé,
Où je vivrais ainsi qu’un ouvrier rangé.
C’est là, me semble-t-il, qu’on ferait un bon livre.
En hiver, l’horizon des coteaux blancs de givre ;
En été, le grand ciel et l’air qui sent les bois ;
Et les rares amis, qui viendraient quelquefois
Pour me voir, de très loin, pourraient me reconnaître,
Jouant du flageolet, assis à ma fenêtre.

WordPress.com blogs.