Kartīšu metode reabilitēta!

Līdz šim kartīšu metodi esmu izmantojusi diezgan maz, un, pat ja esmu, neesmu spējusi to darīt ilgstoši. Tagad gan man tā ļoti noder. Izmantojot pamatā šo metodi, iemācījos ebreju valodas alfabētu. Izdrukāju kartītes: viena pusē ebreju burts, bet otrā – tā izruna, tulkojums (katra burta nosaukumam ir arī vārda nozīme) un attiecīgā burta apzīmētais skaitlis (katram burtam ir skaitļa nozīme). Ieliku kartītes aploksnē un nēsāju līdzi. Centos vismaz ik pārdienu izvilkt kartītes no aploksnes un pārskatīt. Sākumā bija tā: ja kādu nedeļu nebiju skatījusies uz burtiem, tad pāris noteikti bija jau aizmirsušies. Vienlaikus, tomēr retāk lasīju arī vārdus, kas uzdrukāti bija iedoti lasīšanai mājās. Tagad alfabētu, protams, jau esmu apguvusi un vārdus spēju izlasīt ganrīz bez grūtībām (jo īpaši, ja pievienotas patskaņu zīmes). Vienā no pēdējām senebreju valodas nodarbībām pasniedzējs izmantoja šādu kartīšu metodes paveidu. Uz lapas labajā pusē bija ebreju vārdi un teikumi, kreisajā pusē franču tulkojums. Sākumā mums lika izlasīt trīs frāzes vai teikumus, tad aizsegt tās ar roku, un, skatoties uz franču tulkojumu, tās atkārtot. Šis tas ir ļoti labi palicis atmiņā!

Ikdienas atklājumi

Šodien bija senebreju valodas nodarbība. Bijām tikai divi studenti – es un portugāļu kolēģis. Lasījām, mēģinājām pareizi izrunāt skaņas (īpaši grūti veicas ar ע), tulkojām un ik pa brīdim šo to apspriedām. Piemēram, קרא ļoti līdzinoties portugāļu rupjībai – pašu vārdu viņš gan negribēja teikt franciski, bet spilgti aprakstīja, ko tas nozīmē. Tagad es, protams, קרא atceros ļoti labi (“viņš sauca”). Savukārt kādā šīs pašas sarunas (par rupjībām) brīdī pasniedzējs pieminēja “prostitūtas” nosaukumu, taču atteicās tagad to atklāt, jo tas līdzinoties kādam sievietes vārdam latviešu valodā. Es, protams, pēc nodarbības iegūglēju un tagad zinu – זנה. Citā reizē tika apspriesta darbības vārda forma נָתָן (“viņš deva”). Tā ir pamatā vārdam Nātans, un no tās nāk arī Jonatans jeb Džonatans (“Dievs deva”). Savukārt es pati atklāju šādu lietu. Man ir “Ahava” zīmola krēms, taču līdz šim nebiju aizdomājusies par šī vārda iespējamo nozīmi. Pēdējā laikā arvien vairāk pievēršu uzmanību ebreju valodā rakstītam tekstam, un kādā blogā ieraudzīju אהבה‎ (“ahava”). Mans izbrīns bija ārkārtīgi liels, kad, sameklējusi tulkojumu, uzzināju, ka tas nozīmē “mīlestība”.

Senebreju valoda jeb Kā izvēlēties svešvalodu

Kāpēc cilvēks sāk apgūt kādu valodu? Manā gadījumā atbilde uz šo jautājumu satur nejaušības elementu – gandrīz tāpat kā nekad nezini, kurš cilvēks vai grāmata varētu iepatikties. Man ir svarīga patika vai “iemīlēšanās” (kaut domāju, ka varētu iemācīties valodu, ja tā būtu nepieciešama tikai un vienīgi praktiskām vajadzībām). Kādu laiku prātoju par ivrita apguvi, bet nejaušība (atrašanās noteiktā vietā un laikā) man piespēlēja iespēju mācīties senebreju valodu. Apsvēru šo domu pavisam īsu brīdi – es skaidri sapratu, ka gribu to mācīties. Pirmkārt, senebreju valodai ir diezgan cieša saistība ar ivritu – ja zina pirmo, tad otro varot iemācīties pavisam viegli (tas gan vēl jāpārbauda). Otrkārt, es labprāt uzzinātu vairāk par Bībeli. Treškārt, es vienmēr esmu gribējusi apgūt kādu valodu, kuras rakstība nav no kreisās uz labo pusi (ja rastos iespēja un būtu vairāk laika, droši vien varētu mācīties arī japāņu, ķīniešu vai arābu valodu). Ceturtkārt, senebreju valodā un ivritā ir (vienāds) ļoti skaists alfabēts un rakstība. Un, piektkārt, mācīšanās man sagādā milzīgu prieku.

Mana dzīve grāmatās

Esmu pamatīgi aizkavējusies ar Lasītājai dotā solījuma pildīšanu, tomēr ceru, ka šajā gadījumā termiņam nav izšķirošas nozīmes. Atļaujos jautājumus interpretēt brīvi un pielāgot tos sava emuāra tematikai.

1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē, un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to).

Lasīja gan priekšā, taču ar “gariem zobiem”. Lasīja pārsvarā mamma (lai gan par lielāku grāmatmīli droši vien varētu uzskatīt tēvu), un, iespējams, tāpēc pašas pirmās grāmatas bija krievu valodā. Atceros, ka uz pirmajām grāmatiņām bija uzrakstīts “Читай сам!“, un mamma vienmēr atkārtoja, ka jālasa pašai. Kopš apmēram sešu gadu vecuma arī lasīju. Izņemot retas reizes, kad saslimu un lūdzu mammu atkal lasīt. Droši vien man šķita, ka priekšā lasa stipri par maz, un arī tagad es novērtēju un ļoti priecājos par brīžiem, kad man kāds lasa. Vienu mīļāko bērnības grāmatu nosaukt būs grūti; patika Tūves Jansones stāsti par Muminiem, Eno Rauda grāmatas par naksitrallīšiem, Astrīdas Lindgrēnes “Karlsons”, Ēriha Kestnera “Divas Lotiņas”, krievu un citu tautu pasakas, kas mums bija lielā daudzumā. Apmēram sešu gadu vecumā sāku apmeklēt angļu valodas kursus, un atceros, ka tajos bija jālasa grāmata ar uzzīmētu vilcienu uz vāka. Man šķiet, tajā bija īsi dzejolīši angļu valodā.

2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Skolas laikā lasīju diezgan daudz, taču nevaru atcerēties pirmo grāmatu, kas man patika. Džeks Londons latviešu tulkojumā. Aleksandrs Dimā. Valtera Skota “Aivenho”. Žoržas Sandas “Konsuela”. F. Dostojevska romāni un stāsti krieviski. A. Kamī “Svešinieks”. Agata Kristi. Artūrs Konans Doils. (Diemžēl atrodos tālu no sava bērnības grāmatplaukta; citādi būtu mazliet vieglāk atbildēt uz šo jautājumu.) Pirmā grāmata, ko izlasīju svešvalodā, bija Dž. D. Selindžera “The catcher in the rye“ (kuru paņēmu vidusskolas bibliotēkā) angliski. Pirmā franču valodā izlasītā grāmata bija E. Jonesko lugas: “La cantatrice chauve“ un “La Leçon“. Vāciski – P. Handkes “Die Linkshaendige Frau“.

3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20–30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

20–30 gadu vecumā mani visvairāk iespaidoja grāmatas, kas saistītas ar feminismu, sieviešu rakstīta literatūra un literatūra par sievietēm. V. Vulfas grāmatas, īpaši, protams, “Sava istaba”; ļoti patika arī “Deloveja kundze” un citas viņas grāmatas. Dženetas Vintersones “Oranges are not the only fruit“, “Sexing the Cherry“. Mārgaretas Atvudas “Handmaid’s tale“. Maikla Kaningema “The Hours“. Un citas teorētiskākas grāmatas, piemēram, Džūditas Batleres “Dzimtes nemiers” (toreiz to lasīju angliski), Lisas Irigarajas “Ce sexe qui n’en est pas un“ (to arī lasīju angliski), Ketrīnas Makinonas, R. Konela (tagad Konelas) darbi. Kā tas iespaidoja manu dzīvi un domāšanu? Uzskatu sevi par feministi un interesējos par feminismu un dzimumu līdztiesību gan toreiz, gan joprojām.

4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Man ir grūti izvēlēties vienu. Man ļoti patika Amosa Oza “Melnā kaste” un “Rhyming Life and Death“, patika Etgara Kereta stāsti, kas nesen iztulkoti latviski (“Autobusa šoferis, kas gribēja būt dievs”). Manuprāt, brīnišķīgs rakstnieks ir Andruss Kivirehks – man īpaši patika “Kaka un pavasaris”; tuvākajā laikā grasos izlasīt “Vīrs, kas zināja čūsku vārdus”.

Šī bloga rakstīšana manus grāmatu lasīšanas paradumus nav iespaidojusi, izņemot varbūt to, ka, ja izlasu kaut ko par svešvalodām, to mācīšanos, tulkošanu un tamlīdzīgām lietām, apsveru domu kaut ko ierakstīt arī šeit. Savukārt blogu lasīšana palīdzējusi man atklāt dažus interesantus rakstniekus un rakstnieces.

5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Pašlaik lasu Bībeli.

Stafetes kociņu nododu Ernestam.