Nav šaubu, ka divas nedēļas ar Dirasu man ir ļoti nākušas par labu. Šodien privātstundā nevarēju apstādināt savus runas plūdus. Nemaz netikām līdz mājasdarbiem, no kuriem gan biju paveikusi tikai pusi. Toties sajūta, ka vari runāt faktiski bez piepūles, ka pieļautās kļūdas spēj izlabot pati, ka savā runā lieto pat subjonctif, turklāt pareizajā vietā un veidā… tā ir neaprakstāmi laba. Biju izcēlusi “šaubīgas” vietas Dirasas tekstā, un vairumu no šiem teikumiem un izteicieniem, izrādās, esmu sapratusi pareizi.
Man ir sajūta, ka esmu tikusi pāri kādai robežai – lietvārdu dzimte man vairs nesagādā tik lielas galvassāpes, kā agrāk, darbības vārdu formas pašas “izpeld” no atmiņas… Mana franču valoda nebūt nav ideāla, vēl daudz jāstrādā – un tas ir labi. Jūtos tam ļoti iedvesmota – un priecīga!
