Mācos valodas

23.novembris, 2009

Sarunas pa telefonu

Filed under: No manas pieredzes — Birkas:, , — macosvalodas @ 11:37

Šodien sarunājos ar savu skolotāju pa telefonu franciski un secināju, ka beidzot saprotu visu, kas tiek teikts otrā galā, vājprātīgi neuztraucos un varu raiti atbildēt uz jautājumiem un pati tos uzdot. Vēl maijā telefona saruna franču valodā man iedvesa lielas šausmas. Atceros savu NEC kursa eksāmena sarunu, kurā runāju lēni un bieži iestarpināju “ē”. Arī pirmajās telefona sarunās ar privātskolotāju vairākkārt lūdzu viņam atkārtot sacīto, taču labprātāk izvēlējos nevis zvanīt, bet sūtīt īsziņu.

Gluži tāpat man gāja ar telefona sarunām angliski, kad es vēl mācījos šo valodu. Domāju, ka spēja runāt pa telefonu svešvalodā ir viens pamatīgs solis uz priekšu valodas apguvē. Turklāt, protams, nevaru atturēties no sevis uzslavēšanas!

Advertisements

21.novembris, 2009

Kā tikt galā ar dzimtes problēmu franču valodā?

Filed under: Mācīšanās veidi — Birkas:, , , — macosvalodas @ 21:38

Marija Saridža (Marie Surridge), kanādiešu profesore, kodolīgās un interesantās grāmatas “Le vai la? Franču lietvārdu dzimte” (Le ou La? The Gender of French Nouns) autore, apgalvo: to, kā atpazīt un iegaumēt lietvārdu dzimti, jāmācās no bērniem.

Pirmkārt, bērniem patīk precīzi apraksti (piemēram, “skaista, liela, balta mašīna”, nevis vienkārši “balta mašīna” vai “mašīna”). Franču valodā īpašības vārdu un norādāmo vietniekvārdu dzimte mainās atkarībā no lietvārdu dzimtes, un, pievienojot lietvārdam vairākus īpašības vārdus, kā arī izmantojot citas konstrukcijas, kur parādās dzimte, bērni ātri vien atceras lietvārdu dzimti. Tādēļ ir nevis jāizvairās no dzimtes uzsvēršanas (lietojot pēc iespējas neitrālas konstrukcijas, kurās tā nav sadzirdama, piemēram, Tu trouves ces maisons terribles?), bet jācenšas izmantot teikumu formas, kurās tā tiek uzsvērta. Turklāt jācenšas arī saklausīt un ieraudzīt norādes uz lietvārdu dzimti citu runā vai rakstītajā tekstā.

Otrkārt, bērni apgūst vārdus pakāpeniski, sākot no vienkāršiem lietvārdiem un vēlāk iemācoties saliktus lietvārdus. Pēc Saridžas domām, tiem, kas apgūst franču valodu, būtu jārīkojas tāpat. Pieaugušie lielākoties mācās citādi, tādēļ lietvārdus var sadalīt grupās, uz katru no kurām attiecas savi noteikumi (vai vismaz tendences), kā tiek piešķirta dzimte.

Saridža parāda, ka pastāv saikne starp dzimti un lietvārda fonētisko galotni. Viņa min pētījumus, kuros noskaidrots, piemēram, ka franču valodā biežāk sastopami ir vīriešu, nevis sieviešu dzimtes lietvārdi – 61 % lietvārdu ir vīriešu dzimte. Savukārt fonētiskā galotne (tā, kas dzirdama izrunā), kaut parasti ne simtprocentīgi, tomēr var norādīt uz dzimti ar visai lielu iespējamību. Piemēram, tāda fonētiskā galotne kā vārdam un 100 % liecina par vīriešu dzimti, bet tādas kā vārdam bain vai banc par vīriešu dzimti liecina 99 % gadījumu. Fonētiskā galotne [z] (kā vārdam blouse) liecina par sieviešu dzimti 90 % gadījumu.

Daudziem lietvārdiem, kas neapzīmē dzīvas būtnes, parasti ir noteikta dzimte. Piemēram, dienu, mēnešu un gadalaiku nosaukumi ir vīriešu dzimtē, tāpat valodu, ķīmisko elementu, krāsu, koku nosaukumi. Savukārt sieviešu dzimtē ir svētku, automašīnu un akadēmisko disciplīnu nosaukumi.

Gandrīz simtprocentīgi uz dzimti norāda lietvārda piedēklis (informācija par tiem atrodama daudzās franču gramatikas grāmatās).

Tas vēl nav viss, kas atrodams Saridžas mazajā grāmatiņā, tādēļ, ja franču lietvārdu dzimtes jautājumam pievēršas nopietni (un tas ir svarīgi, ja grib labi zināt valodu un runāt precīzi), šī ir ļoti laba lasāmviela, kas ļauj pārliecināties, ka visu lietvārdu dzimte nav jāmācās no galvas un ka ir zināmi noteikumi, kuru ievērošana var palīdzēt ar to tikt galā vieglāk.

20.novembris, 2009

Lēni un grūti

Filed under: No manas pieredzes — Birkas:, , — macosvalodas @ 01:48

Šodien mocījos ar mācību darbu – līguma tulkošanu no franču valodas. Grūti, jo bez lielās franču-latviešu vārdnīcas, kas arī nav perfekta, vairs nekādu jēdzīgu vārdnīcu nav. Labi, ka internetā ir daudz paralēlo franču un latviešu tekstu par Eiropas lietām – ļoti noder tādam iesācējam kā man. Secinu arī, ka ar svešvalodu pēc iespējas ātrāk jāsāk kaut kas darīt (piemēram, lasīt, skatīties filmas, runāt, arī tulkot) – tad tā dabiski iekļaujas ikdienā un dažādas vajadzīgas frāzes paliek prātā bez īpašas mācīšanās.

Pēdējā laikā man ir sanācis ik pa brīdim šur tur redzēt tekstus vācu valodā, kas liek prātot par to, vai nākošgad nevajadzētu atsākt nopietni mācīties vācu valodu. Ai, un pēc tam vajadzētu leišu valodu (lai izlasītu, piemēram, Arvīda Jozaiša grāmatu).

Taču pagaidām atgriežos pie franču valodas. Rīt – pulciņa tikšanās, sestdienai ieplānota neliela grāmatiņa par franču lietvārdu artikuliem, bet nākošnedēļ privātstundas un cīņas turpinājums ar līguma tulkojumu.

WordPress.com blogs.