Tikko atgriezos no ceļojuma uz Franciju (Liona, Aviņona, Arla, Monpeljē). Ceļoju ar vilcienu, daudz redzēju, daudz runāju, daudz izlasīju – no ēdienkartēm līdz grāmatām. Sarunājoties franciski, jūtos arvien brīvāk. Monpeljē tūrisma birojā saņēmu komplimentu – pēc īsas sarunas man jautāja, no kura Francijas departamenta esmu. Protams, nopriecājos, bet, visticamāk, tā varēja pajautāt tikai tāpēc, ka saruna bija ļoti īsa. Kāds cukurvates pārdevējs Luksemburgā reiz teica, ka man esot krievu akcents. Lai kāds tas būtu – un kaut kāds pilnīgi noteikti ir -, pats galvenais – mani saprot.
Tieši runātspējas dēļ ir vērtīgi braukt uz valstīm, kur runā attiecīgajā valodā. Visu pārējo var apgūt mājās (ja veicas, savā valstī var atrast attiecīgās valodas runātājus, bet tas ir grūtāk nekā tur, kur visi apkārt jau runā, piemēram, franciski). Dažreiz man nācies atteikties no paskaidrojumiem angļu valodā (Français? English?) – mazāk gan Francijā, vairāk dažās citās valstīs -, un vienmēr esmu bijusi ieguvēja. Un vēl jauki, ka te vienmēr gadās kāda avīze vai žurnāls – vienvārdsakot kaut kas drukāts, ko bez īpašas piepūles vai apņemšanās var vienkārši palasīt (sev par pārsteigumu pēdējā laikā esmu iecienījusi franču Marie Claire un Elle).
Secinājums: gandrīz gads daļēji franciskā vidē (plus franču valodas kursi) man ir ļoti nācis par labu, īpaši manai runasprasmei. Esmu sākusi apmeklēt kursu (franču valodā) Introduction à l’hébreu biblique, par to vēl noteikti rakstīšu turpmāk.
Mācos valodas 