Marksisms un Francija

Lietišķās franču valodas kursa mācību grāmatā ir šāds teikums: “Dans une économie capitaliste, les salariés sont propriétaires des biens de production.” (“Kapitālistiskā ekonomikā algotiem strādniekiem pieder ražošanas līdzekļi.”) Tā, protams, nav taisnība (uzdevumā jāatzīmē, vai tā ir vai nav). Interesanti, ka teikums (ja vien to pārveido nolieguma formā) ir gluži kā no Marksa rakstiem.

Otrajā mācību grāmatā lasu, ka Francijā ir šādas galvenās partijas. Kreisie: Le Parti Socialiste, Le Parti communiste français, Les Verts (“zaļie”), La Ligue communiste révolutionnaire, Lutte Ouvriere (“Strādnieku cīņa”). Labējie: L’Union pour un mouvement populaire, L’Union pour la démocratie française (Francijas demokrātiskā savienība), Le Front National. Kāds kreiso partiju pārsvars šajā uzskaitījumā un kādi nosaukumi!

Savukārt Žakam Prevēram ir šāds dzejolis:

Le temps perdu

Devant la porte de l’usine
le travailleur soudain s’arrête
le beau temps l’a tiré par la veste
et comme il se retourne
et regarde le soleil
tout rouge tout rond
souriant dans son ciel de plomb
il cligne de l’oeil
familièrement
Dis donc camarade Soleil
tu ne trouves pas
que c’est plutôt con
de donner une journée pareille
à un patron?

Puteņu un franču dzejas mēnesis

Pirms kāda laika nopirku mazu dzejas grāmatiņu – Jacques Prévert “Poèmes et Chansons”. Žaks Prevērs ir viens no autoriem, kura teksti tiek bieži ievietoti mācību grāmatās (laikam tādēļ, ka tie franču valodas apguvējam ir salīdzinoši viegli saprotami).

Lai dzīve būtu grūtāka un lai līdzsvarotu lietišķās franču valodas kursu, nolēmu sev sarīkot franču dzejas mēnesi. Katru dienu izlasīšu (un iztulkošu) vismaz vienu dzejoli. Februārī varētu tikt galā ar visu Prevēra grāmatiņu. Vakardienai izvēlējos dzejoli Chez la fleuriste par kādu vīrieti, kurš puķu veikalā pirka puķes un nomira.

Ilgas pēc vācu valodas un dzeja franciski

Vakar noskatījos kādu labu filmu, kurā tiek runāts gan vācu valodā, gan franciski (ar subtitriem angļu valodā), un man sakārojās atkal atsākt mācīties vācu valodu. (Filmas nosaukums ir “We Feed the World”, tā ir par pārtikas ražošanas industriju un tirgu, http://video.google.com/videoplay?docid=-7738550412129841717.)

Pašlaik mācos dzejoli franču valodā, lai to norunātu (cerams, tekoši un izteiksmīgi) sestdien kādas draudzenes dzimšanas dienā, kas tiek rīkota dans le style français. Skaists dzejolis! Lūk, tas ir:

François Coppée (1842-1908)

Un rêve de bonheur qui souvent m’accompagne

Un rêve de bonheur qui souvent m’accompagne,
C’est d’avoir un logis donnant sur la campagne,
Près des toits, tout au bout du faubourg prolongé,
Où je vivrais ainsi qu’un ouvrier rangé.
C’est là, me semble-t-il, qu’on ferait un bon livre.
En hiver, l’horizon des coteaux blancs de givre ;
En été, le grand ciel et l’air qui sent les bois ;
Et les rares amis, qui viendraient quelquefois
Pour me voir, de très loin, pourraient me reconnaître,
Jouant du flageolet, assis à ma fenêtre.