Mācos valodas

21.janvāris, 2013

¿Qué hora es?

Šis ir Lasītājas viesraksts. Viņa pašlaik ar lielu sparu apgūst spāņu valodu un piekrita dalīties mācīšanās pieredzē.

Man nav nekādu īpašu dotību uz svešvalodām, un patiesībā latviešu valoda ir vienīgā, ko es puslīdz labi protu. Tomēr ar valodām ir līdzīgi kā ar svaru – vienmēr ir lieki trīs kilogrami, toties kādu trīs valodu allaž pietrūkst. Jau ilgus gadus man ir pietrūcis spāņu valodas. Pa šo laiku mājās ir uzradusies viena otra grāmata, ko gribu izlasīt (kriminālromāns, kurā nogalina tulkotājus!), ir vārdnīcas un pat kāda mācību grāmata, taču, kā apliecināja mēģinājumi saprast, kas īsti pieminētajā krimiķī rakstīts, ar to visu ir par maz. Es iemācījos tikai vārdu pisapapeles, kas nozīmē pavisam nevainīgu vēstuļpresi, vēl dažus vārdus un akcentēšanas likumus. Varbūt ir cilvēki, kas var iemācīties valodu paši saviem spēkiem vien, bet man tas līdz šim vēl nav izdevies.

Tāpēc septembrī sāku mācīties kārtīgi: ar regulārām nodarbībām, pasniedzēju no Madrides, grupasbiedriem, mājasdarbiem un, kā izrādās, pat atzīmēm. Kaut arī biju nedaudz nobažījusies, ka neko neatcerēšos un runāt arī nemūžam neiemācīšos, izrādījās, ka es tomēr māku mācīties, spēju atcerēties, varu pavaicāt, cik ir pulkstenis, un, pēc nepilniem pieciem mēnešiem kursos, pārlapojot grāmatas pirmo nodaļu, jau saprotu, ka vēstītājs aizlido uz tulkotāju kongresu. Protams, visa sarežģītākā gramatika (20 lpp. nekārtno verbu vien) man vēl priekšā, taču nu jau es ticu, ka reiz varēšu lasīt arī spāniski, lai gan tā nav nemaz tik viegla valoda, kā varētu šķist.

Pats galvenais – man vēl joprojām patīk mācīties un patīk spāņu valoda. Man ir ļoti paveicies ar pasniedzēju, kas jau labu laiku gandrīz vairs nerunā un nesaprot nevienā citā valodā, kā vien spāniski (pirmajās nodarbībās tā nebija), un grupasbiedriem. Starp citu, ir labi mācīties kopā ar citiem cilvēkiem, jo viņi mēdz uzdot interesantus jautājumus, kas man pašai neienāktu prātā. Esmu dzirdējusi dažādus viedokļus, vai ir labi vai slikti, ja mācības uzsāk pie cilvēka, kam dzimtā ir attiecīgā svešvaloda, nevis latviešu valoda. Man patīk – dzirdu valodu bez jebkāda akcenta un kļūdām un varu noskaidrot visas kāda vārda lietojuma nianses, turklāt vismaz tur, kur es mācos (spāņu kultūras centrā Séneca http://www.seneca.lv), pasniedzēji prot gan angļu, gan latviešu vai krievu valodu.

Cenšos kaut nedaudz pamācīties katru dienu, taču mana mācīšanās definīcija ir diezgan brīva. Tā kā nodarbībās un mājasdarbos jau jāapgūst mazliet gramatikas, jāloka verbi, jāpilda uzdevumi un jāmācās vārdi, kas reizēm nav sevišķi saistoši, pārējā laikā es atļaujos izklaidēties, kas tomēr ļoti nāk par labu.

Bieži vien, kad ir ieslēgts dators, skan spāņu radio. Dažādas Eiropas valstu radiostacijas var klausīties http://www.listenlive.eu. Tas nekas, ja uzmanība ir pievērsta kam citam un radio skan tikai fonā, nekas, ja gandrīz neko nevar saprast. Patiesībā mans mērķis nemaz nav censties saprast, tikai pierast pie valodas skaņas. Ar laiku tāpat prātā aizķeras vienkāršākās un izplatītākās frāzes, ko vēlāk var izmantot sarunā, vai tiek saklausīts kāds interesanti skanošs vārds, ko vēlāk var uzmeklēt vārdnīcā. Pašā sākumā sapratu tikai dažus vārdus, un jau tad bija prieks, ka zinu – tur runā par filmām, atgādina, ka šodien ir trešdiena, vai pasaka pareizu laiku.

Ar tikpat nepiespiestu attieksmi un labiem rezultātiem es skatos filmas spāņu valodā ar angļu subtitriem. Gluži nemanot esmu sākusi saprast aizvien vairāk un vairāk. Īpaši viegli ievērot frāzes, kurās izmantotas nesen apgūtas konstrukcijas, piemēram, atgriezeniskie verbi.

Parasti man rokas stiepiena attālumā ir vārdnīca, ko es mēdzu pāršķirstīt un vai nu uzmeklēt kādu vārdu, kas iešāvies prātā, vai gluži vienkārši palasīt uz labu laimi. Nemaz neceru visu atcerēties, taču, kad tekstā ieraugu kādu reiz tādējādi izlasītu vārdu, bieži vien prātā ataust tā nozīme. Protams, internetā pieejamās vārdnīcas ir ļoti ērtas un tajās ir vairāk vārdu lietojuma piemēru, taču papīra vārdnīca man šķiet ļoti noderīga. Starp citu, tādā veidā ļoti labi prātā iegulst dažādi izteicieni.

Mans vārdu krājums nu jau ir diezgan liels, un tas nozīmē, ka varu lasīt grāmatiņas, kas paredzētas iesācējiem. Spāniski tādu ir diezgan daudz, ar detektīva vai kādu citu saistošu sižetu, sarežģītāko vārdu paskaidrojumiem un varbūt mazliet sarežģītāku gramatiku, nekā esam iemācījušies, taču tā nesagādā grūtības arī nākamajam līmenim paredzētajās grāmatās.

Ja esmu ļoti čakli noskaņota, izrakstu nepazīstamos vārdus un frāzes, kas šķiet noderīgas, un reizēm pārlasu. To, kas pierakstīts ar roku, ir vieglāk atcerēties, tāpēc arī kursos mums iesaka uz papīra izlocīt jaunos darbības vārdus. Tomēr vārdus, ko gribu iemācīties, es nesarakstu uz lapiņām un līdzi nenēsāju. Šis paņēmiens man nav izrādījies noderīgs, lai gan mājās reizēm gadās uziet lapiņas, uz kurām kādreiz esmu sarakstījusi angļu (tos es tagad lielākoties zinu) vai leišu valodas vārdus (un kāpēc gan esmu pierakstījusi tādus vārdus kā skalturis?).

Vēl es staigājot vai skrienot, vai pirms aizmigšanas domās saceru teikumus spāniski. Piemēram, par to, cik grūti skriet, jo neesmu labi gulējusi, tāpēc ka naktī ārā bija liels troksnis. Vai pastāstu kaķim, cik viņš ir mīļš un skaists. Nav svarīgi runāt bez kļūdām, svarīgi ir saprasties. Kaķis mani saprot.

Gan grāmatas, gan filmas es aizņemos Senekas bibliotēkā. Pamazām sāku izmantot arī iespēju piedalīties dažādās papildnodarbībās, lai arī interesantākās (teātra un kulinārijas pulciņi mani nesaista) ir domātas mazliet zinošākiem ļaudīm. Bet gan jau drīz pilntiesīgi būšu viņu vidū. Ir taču jāizmanto entuziasms, kamēr tas vēl nav noplacis.

Protams, lielāko tiesu man šķiet, ka visi pārējie kursanti ir iemācījušies vairāk, ka esmu neapķērīgākā un muļķīgākā, bet tā laikam jūtas visi. Reizēm kaut ko nekādi nesaprotu, bet vienmēr pienāk apgaismības mirklis, kad nesaprotamie jautājumi kļūst skaidri. Galu galā, pietiek ar trim nedēļām mācību un tādām frāzēm kā “cik pulkstenis?”, “kur atrodas bibliotēka?” un “lūdzu, man vienu alu”, lai varētu identificēties ar šīs meksikāņu ziepju operas varoņiem.

Advertisements

1 komentārs »

  1. […] reizi neuzrakstu par kādu izlasītu grāmatu? Šo to var uzzināt emuāros Mācos valodas, kur esmu aprakstījusi savu jauno aizraušanos. Nevienu nedzirdētu veidu, kā to darīt, gan neesmu atklājusi, bet pieminētie vecie labie […]

    Pingback by Ko es daru, kad… « Lasītājas piezīmes — 21.janvāris, 2013 @ 14:16


RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

WordPress.com blogs.

%d bloggers like this: