Mācos valodas

9.Decembris, 2010

Kato Lomba par valodām

Filed under: Mācīšanās veidi — Tags: , , — macosvalodas @ 10:30

Vienas no pirmajiem sinhronajiem tulkiem un poliglotes Kato Lombas  mazo grāmatiņu “Par valodām man nāk prātā…” (Rīga, “Zinātne”, 1990, tulk. E. Sakse) izlasīju ļoti ātri. Šādas grāmatas iedvesmo ķerties pie mācīšanās un darīšanas.

Lomba raksta, ka nav cilvēku, kas nevarētu iemācīties valodu vai šai ziņā būtu īpaši neapdāvināti. Viņasprāt, svarīgākais, kas nepieciešams, lai iemācītos valodu, ir interese (pretstatā ieinteresētībai). Ak jā, valodu nevar iemācīties – to var tikai mācīties. Turklāt “valoda ir vienīgais, ko ir vērts zināt, kaut vai slikti”.

Savukārt, lai iemācītos kādas valodas vārdus, galvenais ir konteksts – ārpus tā nesaistītus vārdus un frāzes mācīties nav jēgas. Šī atziņa gan man ir ļoti pazīstama. Tāpat kā dažas citas, pie kurām esmu nonākusi savas pieredzes rezultātā – piemēram, Lomba iesaka sarunāties ar sevi svešvalodā. (Jā, to es daru labprāt!) Otra auglīga metode ir lasīt grāmatas – tā ir saruna, kas iespējama tad, ja nav citu šajā valodā runājošu cilvēku un ja neesi vidē, kur runā apgūstamajā valodā. (Arī lasu labprāt!) Vēl man patīk viņas padoms katru dienu mazliet uzrakstīt šajā valodā – par jebkādām lietām un nebaidoties no kļūdām; tieši lietojot valodu (“rakstīšana īstenībā ir palēnināta runa”), to iemācās. Pēc tam šos pierakstus var vienkārši izmest.

Lai, mācoties valodu, “pieņemamā laikā gūtu pieņemamus rezultātus”, pēc Lombas domām, ir vajadzīgas desmit divpadsmit stundas nedēļā. Te vēl daži labi padomi valodas apguvējam, kurus nedaudz pārformulēju (autore izmanto nolieguma izteiksmi – “nedarīsim” utml.):

1. Labāk atrast kādu cilvēku, kas var ar mums aprunāties šajā valodā tur, kur pašlaik atrodamies, nevis atlikt valodas mācišanos līdz nākamajam ceļojumam.

2. Mūsu pašu valodas runātāji nav labākie sarunu partneri svešvalodā – viņi vienmēr norāda uz mūsu kļūdām un cenšas parādīt, ka ir labāki. (Šim gan nevaru piekrist! Man ir ļoti pozitīva pieredze, mācoties svešvalodas ar savas valodas runātājiem!)

3. Arī ejot uz kursiem, ir jāmācās un jāiedziļinās pašam. Jau sākumā vajadzētu ieskatīties žurnālos un klausīties radio svešvalodā.

4. Labāk izmantot vārdus un izteicienus, kurus protam, nevis mēģināt izcelties ar nepazīstamiem vai īsti nesaprastiem vārdiem. Nav arī vienmēr uzreiz jāķeras pie vārdnīcas – ja vārds vai izteiciens ir svarīgs, tas noteikti kaut kur vēl parādīsies un to varēs saprast no konteksta.

5. Jāizmanto iespēja pierakstīt savus iespaidus ar pazīstamiem vārdiem. Var rakstīt vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, un tos vārdus, kas nenāk prātā, atstāt savā valodā.

6. Jācenšas, lai bailes no kļūdīšanās mūs neattur no runāšanas. Konteksts vienmēr palīdzēs tikt galā ar situāciju.

7. Jāmēģina atcerēties vairāki ievadvārdi un “pildvārdiņi”, kurus var izmantot runā, kamēr domājam, kā pateikt teikumu.

8. Visus izteicienus un vārdus labāk mēģināt atcerēties tikai saistībā ar kontekstu (jo atkarībā no tā var mainīties nozīme, turklāt šādi tos vieglāk atcerēties).

9. Jācenšas neaizmirst jaunapgūtās formas un vārdus. Tos vajadzētu mēģināt ievietot jaunos teikumos, savā reālajā dzīvē.

10. Labs paņēmiens ir mācīties no galvas dziesmas un dzejoļus. (“Labai intonācijai runā ir lielāka loma nekā atsevišķu skaņu atveidojumam. Pantmērs un melodija saista. Tie nosaka, kuru skaņu izrunāt gari, kuru īsi. Ritms virza un neļauj mums iekrist dzimtās valodas intonācijas slazdos.”)

7 komentāri »

  1. Valodas pēc iespējas vajag mācīties darba laikā (un rakstīt par šo nodarbi arīdzan, hehe!), to es vēl varētu piebilst no savas pieredzes, it īpaši, brīžos, kad veicamie pienākumi ir savienojami ar mācīšanos, piemēram, klausīties radio svešvalodā, kamēr dari kaut ko mehānisku, kas neprasa pārāk lielu uzmanību, bet ir jāizdara.

    Izlasīju ieteikumus – man šķiet, pildu gandrīz visus, izņemot tās “desmit divpadsmit stundas nedēļā”, kas itin bieži tīri fiziski nav iespējamas, bet reizēm šķiet, ka nekādu izmaiņu vai uzlabojumu manās valodu prasmēs nav. Vai ir tomēr kaut kāda atšķirība spējās, apdāvinātībā starp cilvēkiem? Vai varbūt jāātrod īstais veids? Man patīk lasīt un tulkot, srunāties ar sevi arī ir iespējams, bet komunikācija ar citiem mazāk zināmā valodā ir apgrūtinoša, klausīšanās ir ārkārtīgi nervoza padarīšana, it īpaši, ja pēc tam par dzirdēto rakstiski vai mutiski jāatskaitās. Taču tā nebūt nav valodās, ko zinu ļoti labi. Varbūt tam ir kādi psiholoģiski iemesli, tā teikt, sliktiem ieradumiem ir liels spēks.

    Izbaudu tagad sen nebijušu sajūtu – kad starp lekcijām ir pauze un varu sēdēt bibliotēkā, meklējot grāmatas. Aiz loga snieg, virs galvas sīc dienasgaismas spuldzes un tas viss kopā atgādina ilustrāciju, kas ievadīja otro pusgadu manā vecajā pirmās klases ābecē. Šķiet, tur vēl bija kāds dzejolis pievienots, bet kāds, neatceros ne sitams

    Tā ir pareizi: “Vienas no pirmajiem sinhronajiem tulkiem un poliglotes…”? Kaut kā aizdomājos par “tulkiem” un “tulcēm”. Kā jāsaka?

    Komentārs by Ernests — 9.Decembris, 2010 @ 11:45

    • Mācāmies mēs klasē
      Burtus kopā likt,
      Bet aiz ziliem logiem
      Pārslas mācās snigt.

      Ai, cik daudz ir sniega!
      Tā vēl snigs un snigs.
      Laikam šogad ziema
      Teicamniekos tiks.

      Kaut kā tā?

      Komentārs by Lasītāja — 9.Decembris, 2010 @ 13:31

      • Jā, jā, akurāt šis dzejolis tur rēgojās! Man tas toreiz šķita ļoti mīklains un neskaidrs – gan ne tāpēc, ka rindās kaut kas būtu “apslēpts”, bet nesakritību dēļ:

        1)kurš bērns gan pirmā skolas gada otrajā pusē mācās “burtus kopā likt”? Te varētu runāt par kādām smalkākām lasītmākas niansēm, bet ne burtošanu vai burtu “vilkšanu kopā”;

        2)otrajā pantā rēgojās biedinošs pareģojums, ka snigs un snigs, kas savukārt nozīmēja, ka ziema nekad nebeigsies un skolā būs jāpavada ilgāks laiks kā parasti. Tas iedvesa bailes un šaušalas, jo šī nomācošā institūcija mani bija pārsteigusi nesagatavotu – biju gaidījis kaut ko citu pavisam, kad vēlējos tikt vaļā no bērnudārza, kur nesaprātīgie vecāki iemet bērnus nezināmu iemeslu dēļ…

        Komentārs by Ernests — 12.Decembris, 2010 @ 20:07

      • Šito es vienmēr skaitu ziemas sākumā. Konkrētā skola man jau bija labi pazīstama, kad sāku mācīties, lasīt mācēju, visas dežūrtantiņas un virtuves strādnieces draudzīgas, tikai pāris skolotājas traumējošas, taču kopumā izglītības sistēma pieveica mani, nevis es to. Vēl tagad reizēm redzu murgos.
        Nu re, piespamoju.

        Komentārs by Lasītāja — 12.Decembris, 2010 @ 21:53

    • Par apdāvinātību runājot, atļaušos citēt autori (viņai ir neierasta un ļoti optimistiska pieeja): “Aizturi [jeb sasprindzinājumu, mācoties valodu] var radīt pārāk lielas prasības salīdzinājumā ar izpildi (mērķis uzstādīts pārāk augstu) vai arī pašapziņas trūkums (pietiekami augstu nenovērtējam savus līdzekļus). Bieži vien to izraisa paralizējošas atmiņas par daudzkārtēju, ikreiz žņaudzošu atsākšanu (cik daudz reižu esmu ķēries klāt…). To var izraisīt nepacietīgs pedagogs vai daži dzīvāka temperamenta biedri, kam ir spožākas sekmes nekā mums, apdomīgajiem. Un pret šīm daudzajām slimībām varu ieteikt tikai vienas zāles: lai ikviens sāk ar to, ka šīs grāmatas autorei nav taisnība, mēdz būt sevišķas dotības uz valodām un tieši viņš ir vislabākais piemērs tam.”

      Savukārt runājot par tulkiem un tulcēm – bet ja nu viņa ir viena no pirmajiem tulkiem, nevis viena no pirmajām tulcēm? Abos gadījumos grupas, no kurām viņa ir viena, ir atšķirīgas!

      Komentārs by macosvalodas — 9.Decembris, 2010 @ 16:49

      • Jā, tiešām būs jāizlasa šī grāmatiņa, kad tikšu galā ar citiem uzdevumiem. Izklausās ļoti iedvesmojoši. Turklāt novēroju, ka man tagad ir vieglāk runāt svešvalodu stundās, jo mācīšanas maniere ļoti nesasprindzināta, ja salīdzinu ar visu citu, ko nācies piedzīvot – un vērtējums netiek jaukts ar koriģēšanu, kā tas bieži ir bijis – nu, tad gan es sastingstu un topu mēms.

        Mēģināju iztēloties sinhrono tulku un tulču kopas, tā teikt, diahroniskā griezumā. Abas šīs kopas ietilpst lielākā kopā “cilvēki, kuri tulko”, neatkarīgi no to dzimuma. Tādejādi patiesi iespējami vairāki varianti:

        1)ja pirms tam tāda tipa cilvēku, kas nodarbojas ar šāda veida tulkošanu, nav bijis un grāmatas autore ir viena no pirmajām, tad jautājums ir, vai tādēļ viņa automātiski pārstāj būt “tulce” blakus “tulkiem”. Pretarguments, ko es varu iedomāties kā stingrāko no iespējamajiem, ir – ka tajā brīdī vārda “tulce” vēl nav, tāpēc neviens viņu tā nesauc;

        2)ja pirms tam tāda tipa cilvēki ir bijuši, bet tie visi ir bijuši “tulki”, tad grāmatas autore droši vien ir viena no pirmajām tulcēm;

        3) vēl pastāv teorētiska iespēja (praksē tā, vismaz šajā jomā, šķiet, neīstenojās, bet no loģiskā viedokļa ir pavisam iespējama) – ka sākumā ir tikai “tulces”, “tulki” parādās kaut kad vēlāk un sākumā viņu ir salīdzinoši maz, nav vēl īsti izdomāts, kā viņus ierakstīt profesiju klasifikātorā, piemēram – un tad nu viņus tur ieraksta kā “tulces”; hehe, kāpēc gan ne?

        Komentārs by Ernests — 12.Decembris, 2010 @ 20:36

  2. […] publicēt rakstus par tulkošanas teoriju un praktiku. “Mācos valodas” raksta par valodu mācīšanās padomiem, ko sniedz ungāru poliglote: “Vienas no pirmajiem sinhronajiem tulkiem un poliglotes Kato […]

    Pingback by Šonedēļ internetā. 2 « Lasītājas piezīmes — 12.Decembris, 2010 @ 15:51


RSS feed for comments on this post. TrackBack URI

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: