Rakstīt krieviski un runāt latviski

Vakar bija pirmā tikšanās par krievu un latviešu valodas stundām. Izrunājām, ko gribu apgūt es un kas latviešu valodā visvairāk interesē manu skolotāju. Mani, protams, visvairāk interesē rakstīšana (kad runāju, mani uzskata par tīru krievieti, bet gramatika gan drusku klibo). Sarunājām strādāt lielākoties ar interneta palīdzību; tagad nepacietīgi gaidu pirmos uzdevumus. Pastāstīju par savu aizraušanos ar emuāriem, un sarunas gaitā меня осенило – varētu rakstīt emuāru krieviski! Protams, būs drusku jāsaņemas un jāpārvar bailes no rakstīšanas neveikli vai nepareizi. Toties ieguvums varētu būt diezgan liels. Tieši rakstot tak tā rakstu valoda pilnveidojas, vai ne?

Savukārt latviešu valodā man ir ļoti interesanti strādāt ar cilvēku, kas jau kaut ko zina, kas faktiski diezgan labi runā latviski. Piemēram, apspriest “izvērtēt” un “novērtēt” atšķirības, darbības vārda pagātnes formu vai vajadzības izteiksmes nianses. Uzreiz izdomāju gan rakstu darba, gan nākošās sarunas tēmu. Tas viss – jaunnedēļ, bet tagad ķeros pie franču valodas mājasdarbiem!

Puteņu un franču dzejas mēnesis

Pirms kāda laika nopirku mazu dzejas grāmatiņu – Jacques Prévert “Poèmes et Chansons”. Žaks Prevērs ir viens no autoriem, kura teksti tiek bieži ievietoti mācību grāmatās (laikam tādēļ, ka tie franču valodas apguvējam ir salīdzinoši viegli saprotami).

Lai dzīve būtu grūtāka un lai līdzsvarotu lietišķās franču valodas kursu, nolēmu sev sarīkot franču dzejas mēnesi. Katru dienu izlasīšu (un iztulkošu) vismaz vienu dzejoli. Februārī varētu tikt galā ar visu Prevēra grāmatiņu. Vakardienai izvēlējos dzejoli Chez la fleuriste par kādu vīrieti, kurš puķu veikalā pirka puķes un nomira.

Le français partout

J’adore le français! Esmu ļoti nogurusi (4 franču valodas stundas!), bet priecīga. No šodienas pirmdienās un trešdienās atkal eju uz kursiem. Privātstundas arī turpināšu apmeklēt, bet tās ir tik relâché un retas, ka… Nu, papļāpāt jau dažreiz var (un daži uzskata, ka tā ir labākā mācīšanās metode), bet man tomēr gribas biežāk un nopietnāk pievērsties gramatikai un izmantot pēc iespējas daudz dažādu mācību metožu. Pirmdienās paņēmu klāt vēl lietišķo franču valodu. Izskatās, ka būšu spiesta atgūt sparu pēc visai lēnīgās mācīšanās rudenī.

Vispārīgās franču valodas kursā atklājās, ka tajā ir pieteicies kāds labi pazīstams, bet sen neredzēts cilvēks, un mājupceļā jauki parunājāmies franciski par dzīvi. Kad man pēc šodienas vakara mājās pajautāja, kā angliski ir “Līst”, pirmais, kas ienāca prātā, bija Il pleut.

Franču klausāmgrāmatas (par brīvu)

Šodien noklausījos divus stāstiņus franču valodā (François Coppée “Contes tout simples”) iekš www.literatureaudio.com. Jauka vietne. Var, piemēram, adīt un klausīties, kā kāds lasa priekšā grāmatiņu. Simtprocentīgi gan visu nesapratu, bet stāstu sižetu jums varētu atstāstīt. Izklausījās arī pēc noderīga vārdu krājuma (vajadzētu tos atrast drukātā veidā, pēc tam noklausīties vēlreiz).

Trīs lietas

Kad pietrūkst motivācijas ķerties pie franču valodas mācībām, pārņem šaubas par savām zināšanām un liekas, ka viss ir aizmirsies… saņemties un sevi uzmundrināt man palīdz trīs lietas.

1. Radīt sev izaicinājumus (piemēram, pavisam nesen tā bija pārbaude Francijas kultūras centrā un pārlēkšana vienam līmenim; izaicinājumi, protams, var būt arī mazāki).

2. Iemīlēties lietā, kuru dari (šai gadījumā svešvalodā; kaislība gan brīžiem noplok, bet tad visiem spēkiem sevi jāpiespiež atgriezties pie svešvalodas, un arī kaislība atgriežas – tad vairs nemaz nav jāpiepūlas, lai atkal mācītos).

3. Vienmēr pievērst uzmanību visam, kas notiek svešvalodā, kuru mācies (piemēram, ieklausīties mūzikā kafejnīcā – neticami, cik bieži tiek atskaņota fanču mūzika).

13. datuma pārbaudījums jeb Kā es nokļuvu citā līmenī

Jau sen klusībā loloju domu, ka pati varētu pabeigt vidējā (intermédiaire) līmeņa vielu un pārlēkt Francijas kultūras centra kursu nākošajā līmenī. Brīžiem biju optimistiski noskaņota, brīžiem ne visai. Šo to izlasīju pati, šo to mācījos kopā ar privātskolotāju. Reizēm ilgi slinkoju, bet reizēm tomēr saņēmos un mācījos vai vismaz skatījos filmas franču valodā. Gāja man, protams, divreiz lēnāk, nekā es biju kādreiz (pagājušā gada vasarā) iecerējusi. Šodien pamēģināju nokārtot testu, lai tiktu avancé līmenī. Un… Félicitations! Tests nokārtots labi! Tagad varu uzskatīt sevi par advancētu! (Vienīgi pie darbības vārdu formām gan vēl jāpiestrādā.)

Vakar un šodien vairākas stundas mācījos, lai atkārtotu vajadzīgās lietas, un atkal (beidzot!) secināju, cik noderīgi un patīkami ir mācīties, cik daudz gandarījuma tas sniedz. Eh, kā būtu vajadzējis visu rudeni mācīties daudz čaklāk un vairāk! Bail pat iedomāties, cik daudz laika ir aizgājis zudumā, skatoties desmitiem seriālu… diemžēl ne franciski. Nu ja. Toties tagad iešu kursos un – pilnīgi noteikti – kompensēšu visu rudenī neizdarīto. Vienvārdsakot – radīšu sev apstākļus, lai es būtu spiesta mācīties. Un tad jau, cerams, arī entuziasms un darbaspars būs atgriezies, un mācīšanās atkal ies pavisam raiti.

Tulkotāja darbs

Lūk, kā tulkotāja darbu apraksta Pīters Ņūmārks (Peter Newmark, A Textbook of Translation, London: Phoenix, 1995). Viņam izdevies skaisti un precīzi pateikt to, kas tulkošanā patīk arī man.

“Tulkotājam, iespējams, vairāk nekā jebkuram citam kādas profesijas pārstāvim ir nepārtraukti jāizdara izvēle (..). Personiskā bauda, kas tiek gūta no tulkošanas, ir azarts, mēģinot atrisināt tūkstoš mazu problēmu vienas lielas problēmas kontekstā. Noslēpums, atjautības uzdevums, spēle, kaleidoskops, labirints, mīkla, šūpošanās šurpu turpu, žonglēšanas triki – šīs metaforas ietver tulkošanas “spēles” elementu, nepieminot tās nopietnību. (Bet bauda ir tieši spēlē, nevis nopietnībā.) Pēdu dzīšana vārdiem un faktiem notiek nemitīgi, un tai vajadzīga iztēle. Bezgala saistoša ir pareizā vārda meklēšana, kurš nav sasniedzams, semantiskā plaisa starp divām valodām, kuras pārvarēšanai jāizšķirsta vārdnīcas. Atvieglojums, to atrodot, “vīpsna” pēc trāpīšanas uz pareizo vārdu, kamēr citi joprojām klibo, ir īsta balva – nesamērīga, ja iztēlojas gandarījumu pēc visas ainas rekonstruēšanas, bet konkrētāka. Baudas lielums atspoguļo pastāvīgo saspīlējumu starp teikumu un vārdu.” (8.lpp.)

Slinkums pārvarēts

Beidzot! Atkal esmu čakls cilvēks ar cerībām kļūt vēl čaklākai. Slinkums pārvarējās pats no sevis, kad sāku lasīt Hemingveja romānu “Ardievas ieročiem” angļu valodā, kura divus latviešu tulkojumus (Dz. Soduma un T. Jarmolinskas) izvēlējos salīdzināt starpkultūru komunikācijas kursā Ventspils augstskolā. Romāns ir lielisks, un abu tulkojumu analīzes process ir aizraujošs, pat ar dažiem negaidītiem pārsteigumiem.

Turpinu pieteikties darbā dažādās interesantās vietās, arī tulkošanas birojos. Šonedēļ atsūtīti kārtējie pārbaudes darbi – šoreiz diezgan sarežģīti – nu man atkal būs treniņš tulkošanā no abām valodām. Grūti, bet patīkami. Tulkošanas mācību darbi gan visi par laimi izdarīti.

Šogad esmu ieplānojusi pilnveidot franču valodu (ja pieteiksies pietiekams cilvēku skaits, domāju atkal apmeklēt kursus Francijas kultūras centrā). Vēl man ir jau pavisam konkrēts plāns uzlabot krievu valodas gramatikas zināšanas un rakstītprasmi. Arī ar šo lietu man ir laimējies – meklēju skolotāju un atradu ļoti kompetentu cilvēku, kurš apmaiņā pret krievu valodas gramatiku vēlas runāt latviski. Manuprāt, tāda apmaiņa ir bezgala jauka. Sāksim mācīties janvāra beigās.

Ziemas miegs ar pašuzmundrināšanas elementiem

Nu jau tā kā būtu laiks saņemties. Pārvarēt atturību pret franču valodas mācību grāmatām un atkal mācīties, mācīties, mācīties. Apmēram mēnesi nespēju neko padarīt, un mācību grāmata, kaut guļ uz galda redzamākajā vietā, gandrīz nav cilāta (izņemot vienu reizi – lai noskaidrotu, cik vēl ir jāizdara un jāatkārto, lai varētu sevi uzskatīt par Campus 2 pabeigušu un nākošo līmeni sasniegušu). Eh… Kā lai atkal saņemas? Nākošgad gribētos iet uz kursiem – tad var sevi piespiest mācīties arī, ja ne visai gribas un ir citas (protams) svarīgākas lietas darāmas. Diemžēl labākā motivācija – ceļojums uz Franciju – dažādu apstākļu dēļ varētu būt iespējama vien pēc pāris gadiem… Tātad meklējam citu. Un saņemamies, visi vaidētāji, nespējnieki un depresīvie pilsoņi!

Sarunas pa telefonu

Šodien sarunājos ar savu skolotāju pa telefonu franciski un secināju, ka beidzot saprotu visu, kas tiek teikts otrā galā, vājprātīgi neuztraucos un varu raiti atbildēt uz jautājumiem un pati tos uzdot. Vēl maijā telefona saruna franču valodā man iedvesa lielas šausmas. Atceros savu NEC kursa eksāmena sarunu, kurā runāju lēni un bieži iestarpināju “ē”. Arī pirmajās telefona sarunās ar privātskolotāju vairākkārt lūdzu viņam atkārtot sacīto, taču labprātāk izvēlējos nevis zvanīt, bet sūtīt īsziņu.

Gluži tāpat man gāja ar telefona sarunām angliski, kad es vēl mācījos šo valodu. Domāju, ka spēja runāt pa telefonu svešvalodā ir viens pamatīgs solis uz priekšu valodas apguvē. Turklāt, protams, nevaru atturēties no sevis uzslavēšanas!