Man šķiet, nav slikti šādam gadu skaitam! Vakar pirms aizmigšanas mums bija šāda saruna. Meita jautāja, kā franciski ir “burkāns”, tad konstatēja – ā, līdzīgs angļu vārdam. Franču une lampe līdzinoties latviešu “lampai”, bet une girafe – krievu жираф. Tad viņa mani iztaujāja, kā franciski ir “aizkari”, “māja” (šie gan nelīdzinās zināmo valodu vārdiem) un citi vārdi. Nu jau trešo nedēļu no rītiem viņa mācās skoliņā, kur galvenā valoda ir angļu, un otro dienas pusi pavada pieskatītavā jeb bērnudārzā, kur runā tikai franciski. Mazliet, protams, uztraucos, vai nebūs par daudz un arī grūti – stresa dēļ, ka maz ko saprot. Tomēr pagaidām neiet slikti. Audzinātāja teica, ka nekādas papildu nodarbības nav vajadzīgas – iemācīšoties saprast un spēt kaut ko pateikt franciski pāris mēnešos.
2.Aprīlis, 2012
15.Marts, 2012
Kursi
Vakar sākās franču valodas kursi. Četras stundas reizi nedēļā, līmenis precīzi mans – lasu un saprotu, dzirdu un saprotu, gramatiku zinu, bet runāju ar kļūdām un minstinoties. Pārējie arī tādi paši. Pauzes laikā ar kafiju pienāku pie galdiņa, kur sēž mani kursu biedri, saku Bonjour! un sāku kaut ko runāt. Visi pieklust, apmulsuši skatās, kāds kaut ko atbild, tad saka:”Pirms tu atnāci, mēs runājām angliski.” Es tāpat turpināju runāt franciski; pajautāju arī, vai viņi ikdienā izmanto franču valodu. Izrādās, ka nē, neviens (mēs gan kopā bijām tikai pieci). Valstī, kurā visapkārt ir franču valoda! Un pauzē runāt angliski…
22.Februāris, 2012
9.Februāris, 2012
Ideālie apstākļi, problēmas un zīmolotie mācību materiāli
No franču valodas pilnveides viedokļa tagad esmu ideālā situācijā! Le français partout. Kāda kolēģe teica, ka, lai kaut ko uzzinātu, iepazītu un iemācītos, ir vajadzīgas problēmas, kas jārisina. Tas, protams, nav vienīgais veids, taču ļoti iedarbīgs – tad nav, kur sprukt. Man tāds bija dzīvokļa jautājums. Lai noīrētu dzīvokli, nācās daudz komunicēt – gan pa telefonu, gan “dzīvajā”. Uzdot jautājumus, apspriest variantus, slēgt līgumu, sazināties pa e-pastu… Tā es trenēju savu runātprasmi un rakstītprasmi (rakstot e-pastus, varēju atsaukt atmiņā lietišķās franču valodas kursu, ko kādreiz apmeklēju Francijas kultūras centrā).
Te ir ļoti laba valodu mācību bibliotēka, un es, protams, esmu tur iegriezusies. Plauktos ir materiāli – grāmatas, diski, videokasetes – un te var redzēt nosaukumus, kurus līdz šim manīju tikai internetā, interesējoties par dažādām valodu apguves metodēm: Pimsleur, Rosetta Stone, Berlitz… Paņēmu Pimsleur – un vīlos. Materiālā ir tikai diski, ko klausīties. Ap pusstundu garā “mācībstunda” ir veidota tā: vispirms noklausāmies dialogu, tad tas tiek “preparēts” un klausītājam tiek lūgts kaut ko atkārtot vai pārtulkot (no angļu valodas franču valodā). Vienu “stundu” izturēju, otru līdz pusei, tad izmetu to visu ārā atdevu diskus bibliotēkā. Biju aizkaitināta.
Šī metode noteikti nav domāta man, kaut man ir paticis klausīties, atkārtot, iztulkot kādu frāzi, atbildēt uz jautājumiem, ko es jau esmu pieredzējusi, izmantojot citu materiālu (Breakthrough French). Bet! Pimsleur nepiedāvā gandrīz neko uzrakstītu (ir tikai mazs bukletiņš, kurā ir pamatfrāzes), un es pāris reizes ķēros pie vārdnīcas, lai atrastu kādu vārdu un redzētu, kā tas izskatās. Man vārda “izskats” šķiet ļoti būtisks, un tā tam, manuprāt, vajadzētu būt, ja cilvēks vēlas vārdu atpazīt lasot un to pareizi uzrakstīt.
Noteikti pamēģināšu vēl kādu citu materiālu ar pazīstamu zīmolu. Taču pašlaik man visvairāk patīk mans B2 līmeņa materiāls, kas paredzēts, lai gatavotos DELF/DALF eksāmenam.
23.Janvāris, 2012
Laimīgu jauno gadu!
Šis gads ir sācies ar jaunu darbu un pārcelšanos uz citu pilsētu un valsti. Ar satraukumu, vai tikšu galā un kā man ies… Ar gaidām un atklājējas prieku. Es atklāju jaunas vietas, jaunus cilvēkus un jaunus franču vārdus. Jūtos nestabila – te atvērta, te sasaistīta. Atvērta jaunai pilsētai, franču valodai un tekstiem, kurus lasu. Sasaistīta, jo brīžiem nespēju aptvert visu jauno, kas apkārt un kas vēl jāiemācās. Vārdi un frāzes manī ienāk un aizķeras ar citu intensitāti nekā iepriekš. Biju jau arī slinka, maz darīju pēdējā laikā. Tagad atkal lasu franciski ik vakaru, Filipa Besona (Philippe Besson) grāmatu “En l’absence des hommes”, avīzes, žurnālus. Gaidu franču valodas kursus. Šogad daudz jārunā, jālasa, vēl jāmācās un jāizmanto visas iespējas. Un tad jau pienāks kārta arī vācu valodai, jo tā arī ir apkārt, vajag tikai ņemt, vajag gribēt un darīt, un neslinkot. Un koncentrēties uz svarīgāko, uz mērķi. Kaut nu izdotos. Laimīgu un darbīgu gadu!
16.Decembris, 2011
10.Decembris, 2011
Man ir tā
Vai jums nav tā: ja iepazīstaties ar kādu kultūru vai tās pārstāvjiem tuvāk, tad gribas apgūt viņu valodu? Man tā pašlaik ir ar ivritu.
23.Novembris, 2011
Četrgadnieks raksta
Pirms vairākām dienām atļāvu bērnam nedaudz “pastrādāt” ar datoru – drukāt “Word” programmā. Izeksperimentējusies, drukādama burtus, pajautājusi, kur liek garumzīmes, meita uzrakstīja “papīrs rēķins”, nākamajā dienā tapa “burtuspēle”, bet šodien tika uzrakstīts šāds teksts: “ņieburs ābols burtuspēle mamma” (atstarpes starp vārdiem gan saliku es, jo bērns to kategoriski atteicās darīt). Savukārt uz ledusskapja ir bērna piestiprināti krievu magnētburtiņi, veidojot šādus vārdus: “заяц”, “хлеб”. Ā, un vēl uz papīriem viskautkas ir sarakstīts drukātiem burtiem gan krievu, gan latviešu valodā. Labākais ir tas, ka nekādas īpašas pūles šī rezultāta sasniegšanai nav ieguldītas – pārsvarā pieaugušie tikai atbildēja uz bērna jautājumiem, kas šis ir par burtu.
Piecas dienas Parīzē
Apmēram pirms mēneša biju Parīzē. Šī bija mana otrā reize šajā pilsētā un Francijā. Piecas skaistuma, mierīgu pastaigu un atpūtas dienas. Piecas franču valodas lietošanas dienas pavisam praktiskiem mērķiem. Daudz staigāju, vēroju ielas, ēkas, cilvēkus un viņu ikdienu. Biju Naivās un deviantās mākslas muzejā, Pompidū centrā, Rodēna muzejā (visi brīnišķīgi), Akvārijā jeb (man labāk patīk saukt to tā) zivju muzejā un nelielā zooloģiskajā dārzā, kurš esot vai nu pirmais, vai otrais pasaulē. Ēdu sīpolu zupu un crème brûlée. Sēdēju parkos. Iegāju vairākās baznīcās. Tagad zinu arī vairākas vietas, kur var atrast bērnu spēļlaukumus.
Bija lieliska sajūta, ka visu saprotu – ko kurš saka un kas kur rakstīts. Bērns diezgan ātri iemācījās bonjour un to arī teica – un daži franči par to ļoti sajūsminājās. Meita interesējās arī par citiem franču vārdiem un tagad zina, kā pateikt “paldies”, “māja” un vēl pāris noderīgu vārdu.
Nabaga ārzemju tūristi gan izklausījās ceļvežu un nostāstu iebiedēti – daudzi mēģināja kaut ko runāt franciski (piemēram, restorānā), kaut viņiem bija tikai paši franču valodas zināšanu pamati. Savukārt ar mani franči nezin kāpēc vairākkārt mēģināja runāt angliski. Interesanti, ka pie kādas kafejnīcas loga – pretēji ceļvežu draudiem – bija piesprausta zīmīte: “We speak … (at least we try)”. Tomēr izskatās, ka cenšas mazliet izdabāt tūristiem.
Tūristu ir daudz arī oktobra otrajā pusē, kad ir jau ļoti rudenīgs. Dzirdēju daudz krievu valodas (starp citu, krievi vai krieviski runājošie vairākās vietās strādāja, piemēram, mūsu viesnīcā taisīja remontu un Rodēna muzejā pārdeva ēdienus kafejnīcā), un vismaz trīs reizes latviešu valodu – garām gāja latviešu kompānijas.
Ir dažas vietas, kur gribējās aiziet, bet nepaspēju. Man prātā paliek slepenais apmeklējamo vietu saraksts, un esmu droša, ka šajā pilsētā vēl atgriezīšos.
17.Septembris, 2011
Mazais poliglots
Mans četrgadīgais bērns, kurš runā latviski un krieviski, iet no bērnudārza ar vecmāmiņu un viņai stāsta: “Žēl, šodien nenotika angļu valoda, bet man tā gribējās…” Vecmāmiņa mierina, ka gan jau būs citu reizi. Bērns saka: “Un vēl man gribētos mācīties franču valodu…” Vecmāmiņa prasa: “Vai tev nesajuks visas tās valodas?” Bērns pārliecinoši atbild: “Nē.” Un aizdomājies piebilst: “Kaut kā es tās protu atšķirt…”
